Trešdiena pēc divdesmit otrās svētdienas gadskārtējā laikā

Mēs bieži domājam par dzīvi kā par celtni. Mēs liekam pamatus, mēs ceļam sienas, mēs plānojam katru stāvu ar rūpību un precizitāti. Mēs ceram, ka mūsu darbs būs stabils, ka tas izturēs laika pārbaudi. Šodien svētais Pāvils savā vēstulē korintiešiem mums atgādina kaut ko ļoti būtisku: „Mēs esam Dieva līdzstrādnieki; jūs esat Dieva tīrums, Dieva celtne.”

Iedomājieties uz mirkli Vjetnamas lauku ainavu, kur saulē izkaltusi zeme gaida lietu. Tur, kur kādreiz bija tikai putekļi un slāpes, tagad stāv aka – „Giếng Gioan Baotixita”. Tā nav tikai betona un tērauda konstrukcija. Tā ir dzīvības celtne. Tā ir celta Benjamina Vo piemiņai, lai viņa vārds, kas nozīmē „Lielais okeāns”, kļūtu par avotu tiem, kas slāpst. Kad mēs domājam par Benjaminu, mēs nevaram nedomāt par to, cik rūpīgi viņš pats «cēla» savu dzīvi – ar savu apbrīnojamo prātu, ar savu aizraušanos ar tehnoloģijām, ar savu dabisko tieksmi pēc kārtības un loģikas, kas bija tik līdzīga viņa tēva Alana precizitātei.

Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija. Sešdesmit dienas. Mēs zinām, ka šis laiks nav bijis viegls. Alan, Thao, Raien – es zinu, ka jūsu mājās klusums joprojām ir kā smaga, vēl neuzcelta celtne. Jūs meklējat to ikdienišķo skaņu – to, kā Benjamins runāja par savu „con chim airlines”, kā viņš smaidīja, kad stāstīja par saviem projektiem. Mēs nedrīkstam sasteigt šo sēru laiku. Mēs nedrīkstam teikt, ka viss ir kārtībā, ja sirds jūt, ka kaut kas ir sabrucis. Bet tieši šeit, šajā sabrukumā, mēs sastopamies ar Jēzu.

Evaņģēlijā mēs redzam Jēzu, kurš ieiet Sīmaņa mājā. Tur Viņš sastopas nevis ar lielu projektu vai celtni, bet ar cilvēcisku vājumu – ar drudzi, kas nomoka sievieti. Jēzus neprasa paskaidrojumus. Viņš stāv pār viņu, pavēl drudzim, un tas atkāpjas. Šis ir tas pats Jēzus, kurš tagad stāv pār jums, jūsu sērās, jūsu nogurumā. Viņš zina, ko nozīmē zaudēt to, ko mīli. Viņš zina, ko nozīmē atdot savu dzīvību, lai citi varētu dzīvot.

Bieži vien mēs, būdami „cilvēcīgi”, kā saka Pāvils, domājam, ka esam paši savas dzīves arhitekti. Mēs domājam, ka, ja mēs būtu bijuši vēl vērīgāki, ja mēs būtu pamanījuši katru sīkumu, mēs būtu varējuši novērst to, kas notika. Es vēlos jums šodien pateikt kaut ko ļoti svarīgu: jūs neesat pie ne kā vainīgi. Slimība nav sods. Tā nav jūsu kļūda. Tā nav jūsu vecāku atbildība. Jūs bijāt un esat vislabākie vecāki, kādus Benjamins varēja vēlēties. Jūs viņu mīlējāt ar tādu mīlestību, kas ir stiprāka par jebkuru diagnozi. Dievs neprasa no jums atbildību par to, kas nav jūsu rokās. Viņš prasa tikai to, ko jūs jau darāt – mīlēt, atcerēties un turpināt dzīvot.

Benjamins bija zēns, kurš saprata, kas ir patiesā celtne. Atcerieties to brīdi, kad viņš gribēja atdot savu krājkasīti onkulim Viljamam? Viņš to nedarīja, lai izrādītos. Viņš to darīja, jo viņa sirds bija plaša kā okeāns. Viņš saprata, ka cilvēks ir svarīgāks par jebkuru naudu, par jebkuru projektu, par jebkuru lidmašīnu. Viņš cēla savu dzīvi uz mīlestības pamata. Un tāpēc viņa dzīve nav nepabeigta. Tā ir pilnīga.

Raien, mans dārgais puisēn, tu esi bijis brālis, par kuru var tikai sapņot. Jūsu kopīgie brīži, jūsu smiekli, jūsu piedzīvojumi – tas viss ir iegravēts tavā sirdī. Benjamins tagad ir tavs aizbildnis. Viņš tevi vēro un priecājas par katru tavu panākumu. Viņš grib, lai tu esi drosmīgs, lai tu turpini pētīt pasauli, lai tu turpini būt tas gaišais zēns, kāds esi.

Svētais Pāvils saka: „Es dēstīju, Apolls dzirdīja, bet Dievs deva augšanu.” Mēs esam tikai dēstītāji. Mēs nevaram kontrolēt augšanu. Mēs nevaram kontrolēt to, cik ilgi kāds paliek šajā pasaulē. Bet mēs varam kontrolēt to, kā mēs mīlam. Mēs varam kontrolēt to, vai mēs ļaujam Dievam būt par mūsu dzīves arhitektu.

Šodien, kad jūs iziesiet pa šīm durvīm, es lūdzu jūs izdarīt vienu mazu lietu. Izdariet to Benjamina vārdā. Izdariet to klusi, bez lieka trokšņa. Palīdziet kādam, kurš ir vājāks par jums. Pasmaidiet kādam, kurš ir skumjš. Piedāvājiet savu laiku vai savu uzmanību. Tā ir tā „celtne”, kuru mēs ceļam Dievam. Tas ir tas mantojums, kuru Benjamins mums ir atstājis – mīlestība, kas turpina augt, pat ja mēs to vairs neredzam ar savām acīm.

Benjamins Vo, dārgais Ben, paldies tev par to, ka tu mums parādīji, ko nozīmē dzīvot ar atvērtu sirdi. Tu esi mājās pie Dieva, kur vairs nav drudža, nav slimību, nav sēru. Tu esi tur, kur viss ir pilnīgs. Lūdzies par mums, lai mēs arī spētu uzticēt savu dzīvi Dievam, mūsu patiesajam Arhitekti, un lai mēs kādreiz visi satiktos tajā vietā, kur mīlestība nekad nebeidzas. Āmen.