Svētais Gregorijs Lielais, pāvests un Baznīcas mācītājs

Mēs bieži iedomājamies gudrību kā kaut ko, ko var uzkrāt – kā grāmatas plauktā, kā sarežģītu algoritmu, ko Benjamins ar savu apbrīnojamo prātu spēja uzrakstīt, vai kā dzīves pieredzi, ko mēs krājam gadu gaitā. Mēs domājam, ka gudrība ir spēja visu paredzēt, visu izkalkulēt, visu kontrolēt. Bet šodien, svētā Gregorija Lielā piemiņas dienā, Svētie Raksti mums rāda ko citu. Pāvils korintiešiem saka: „Ja kāds no jums domā, ka ir gudrs šajā laikmetā, lai kļūst par muļķi, lai kļūtu gudrs.”

Iedomājieties Sīmani Pēteri uz ezera krasta. Viņš ir profesionālis. Viņš zina, kā ķert zivis. Viņš ir strādājis visu nakti, viņa tīkli ir tukši, viņa rokas ir nogurušas, un viņa loģika saka: „Te zivju nav.” Kad Jēzus viņam saka: „Izbrauc dziļumā,” Sīmanis varētu iebilst ar visiem saviem aprēķiniem. Viņš varētu teikt: „Es zinu labāk.” Bet viņš saka: „Uz Taviem vārdiem es izmetīšu tīklus.” Tas ir tas „muļķības” brīdis, kas patiesībā ir visaugstākā gudrība. Tas ir brīdis, kad mēs atsakāmies no savas kontroles, lai ļautu Dievam rīkoties.

Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija. Divi mēneši, kuros jūs, Alana un Thao, esat staigājuši pa šo neizskaidrojamo, tumšo ezeru. Es zinu, ka jūsu sirdīs ir bijuši brīži, kad esat jautājuši: „Kāpēc? Kur ir tas loģiskais pamatojums?” Mēs dzīvojam pasaulē, kas mums saka, ka visam jābūt izskaidrojamam, ka katrai kļūdai ir savs cēlonis, ka katrai nelaimei ir savs vainīgais. Bet šodien es vēlos jums pateikt: neuzņemieties vainu, ko Dievs jums nekad nav uzlicis. Jūs neesat pie ne kā vainīgi. Slimība nav sods, un tā nav jūsu neuzmanības sekas. Jūs esat bijuši vislabākie vecāki, kādus Benjamins varēja vēlēties. Jūsu mīlestība pret viņu bija pilnīga, un tā nekad nav bijusi veltīga.

Atcerieties Benjamina smaidu, to, kā viņš ar aizrautību stāstīja par savu „con chim airlines”. Viņa gudrība nebija tikai tajā, ka viņš 14 gados saprata mākoņtehnoloģijas. Viņa īstā gudrība bija viņa sirds atvērtībā. Atcerieties to brīdi, kad viņš piedāvāja savu krājkasīti onkulim Viljamam? Viņš to nedarīja, lai izrādītos vai lai iegūtu kādu labumu. Viņš to piedāvāja, jo viņa sirds bija brīva no „pasaules gudrības”, kas saka: „Sargi to, kas tev pieder.” Viņš bija kļuvis par „muļķi” Dieva acīs – viņš bija dāsns, viņš bija mīlošs, viņš bija patiess. Tieši šāda sirds ir tā, kas var „izbraukt dziļumā”.

Kad Pēteris redzēja pilnos tīklus, viņš nevis priecājās par guvumu, bet krita ceļos un teica: „Atkāpies no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Viņš saprata, ka Dieva tuvums atklāj mūsu pašu mazumu. Bet Jēzus viņam neatbild ar nosodījumu. Viņš saka: „Nebīsties.” Šis „nebīsties” ir tas, ko es vēlos jums šodien dāvāt. Nebīstieties no sava klusuma. Nebīstieties no savām asarām. Nebīstieties no tā, ka pasaule turpina griezties, kamēr jūsu pasaule šķiet apstājusies. Jūs esat kopā ar Jēzu laivā, pat ja jums šķiet, ka esat vieni.

Raien, mans dārgais, tu esi bijis brālis, par kuru var tikai sapņot. Tu esi bijis līdzās Benjamīnam visos viņa ceļojumos – no Venēcijas gondolām līdz pat ikdienas mazajiem priekiem. Tu esi redzējis viņa spožumu. Tagad, kad Benjamina vairs nav ar mums fiziski, tu esi tas, kurš nes viņa gaismu tālāk. Esi drosmīgs. Esi tāds pats „muļķis” Dieva acīs, kāds bija tavs brālis – mīli bez robežām, esi dāsns ar savu laiku un savu smaidu. Benjamins tevi vēro un priecājas par tevi.

Šodienas lasījums mums atgādina: „Viss pieder jums, bet jūs piederat Kristum, un Kristus pieder Dievam.” Tas ir mūsu drošības pamats. Viss, kas mums ir bijis dārgs – katrs Benjamina smiekls, katra kopīgā maltīte, katra atmiņa – tas nepazūd. Tas pieder Kristum. Tas ir drošībā. Mēs neesam zaudējuši to, ko esam mīlējuši; mēs esam to uzticējuši Mīlestībai, kas ir stiprāka par nāvi.

Kā mēs varam šodien turpināt dzīvot? Pāvils saka: „Lai neviens nemāna pats sevi.” Nemāniet sevi, domājot, ka sēras ir vājums. Sēras ir mīlestības apliecinājums. Bet neļaujiet tām jūs ieslodzīt. Izbrauciet dziļumā. Šodien izdariet vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā. Varbūt tas ir smaids kādam, kas izskatās vientuļš. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kam ir grūti. Dariet to klusi, bez lieka trokšņa, Benjamina vārdā. Ļaujiet viņa mīlestībai plūst caur jums, tāpat kā ūdens plūst no akas, ko jūs esat uzcēluši viņa piemiņai.

Benjamins Vo, dārgais Ben, tu esi mūsu sirdīs. Tu esi kļuvis par daļu no tās „Debesu mielasta”, par kuru mēs lūdzamies. Lūdzies par saviem vecākiem, par savu brāli Raienu, par visiem, kas tevi mīlēja. Palīdzi mums atrast to Dieva gudrību, kas mums palīdz izbraukt dziļumā, pat tad, kad mēs baidāmies. Un mēs zinām, ka kādu dienu, kad mūsu tīkli būs pilni ar Dieva žēlastību, mēs visi atkal būsim kopā. Āmen.