Sestdiena, divdesmit otrās nedēļas laikā pēc Vasarsvētkiem

Paskatieties uz šo attēlu: mazs zēns, stāvot tuksnešainā, skarbā ainavā, ar pilnīgu, klusu koncentrēšanos balansē akmeni uz akmeņu torņa virsotnes. Viņa brālis Raiens stāv tepat līdzās, turot nākamo akmeni, abi kopā veidojot kaut ko, kas tiecas augšup pretī plašajām, tālajām debesīm. Šis mirklis – tik kluss, tik mērķtiecīgs – man atgādina par to, kā mēs bieži mēģinām sakārtot savu dzīvi. Mēs liekam akmeni pie akmens, cerot, ka mūsu „tornis” būs stabils, ka tas izturēs vējus, ka tas sniegsies pietiekami augstu, lai mēs justos droši.

Taču dzīve mēdz būt neparedzama. Dažreiz tornis sabrūk nevis mūsu kļūdas dēļ, bet tāpēc, ka zeme zem tā ir kustīga. Un tad mēs paliekam ar tukšām rokām, skatoties uz akmeņiem, kas izmētāti smiltīs. Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija, kad mūsu dārgais Benjamins Vo devās mājās pie Tēva. Alana un Thao, es zinu, ka šie divi mēneši ir bijuši kā garš, nogurdinošs gājiens pa tuksnesi. Jūsu sirdīs joprojām skan jautājumi, uz kuriem atbildes šķiet tik tālas. Jūs meklējat to Benjamina smaidu, to viņa aizrautību, kad viņš runāja par savu „con chim airlines”, un to, kā viņš ar tik lielu cieņu un mīlestību izturējās pret jums.

Šodienas Svētie Raksti mūs aicina uz kaut ko radikāli atšķirīgu. Pāvils pirmajā lasījumā korintiešiem jautā: „Kas tev dod pārākumu? Kas tev ir tāds, ko tu neesi saņēmis?” Un tālāk viņš runā par apustuļiem kā par „pasaules atkritumiem”, kas tomēr ir Kristus dēļ kļuvuši par mīlestības lieciniekiem. Evaņģēlijā mēs redzam Jēzu, kurš iet cauri labības laukam sabatā. Mācekļi izsalkuši plūc vārpas. Farizeji, būdami savas „likumu sistēmas” gūstā, uzbrūk Jēzum. Jēzus atbilde ir satriecoši vienkārša: „Cilvēka Dēls ir arī sabata kungs.”

Šis ir tas brīdis, kad gaisma ienāk istabā. Jēzus mums pasaka, ka Viņš ir lielāks par mūsu noteikumiem, lielāks par mūsu loģiku, lielāks pat par mūsu sāpēm. Kad farizeji prasa „kāpēc”, viņi meklē vainīgo. Kad mēs savās sērās jautājam „kāpēc”, mēs bieži vien meklējam vainu sevī. Alana, Thao – es lūdzu jūs, atstājiet šo nastu. Jūs neesat pie ne kā vainīgi. Slimība nav sods, un tā nav jūsu kļūda. Dievs nav tas, kurš soda. Dievs ir tas, kurš cieš līdz ar jums. Benjamina dzīve nebija „nepabeigta” tāpēc, ka viņš bija slims. Tā bija pilnīga mīlestībā. Atcerieties to brīdi, kad viņš gribēja atdot visu savu krājkasīti onkulim Viljamam? Viņš to nedarīja, lai kāds viņu slavētu. Viņš to piedāvāja, jo viņa sirds bija plaša kā okeāns – tieši tāda, kāda ir viņa vidējā vārda Đại Dương nozīme. Viņš piedāvāja visu, ko viņam bija, nevis tāpēc, ka viņš būtu bijis naivs, bet tāpēc, ka viņš pazina mīlestības valodu labāk nekā daudzi pieaugušie.

Benjamins bija zēns, kurš dzīvoja ar atvērtu sirdi. Viņš nevis krāja savu „taisnību” vai savus sasniegumus, bet dāvināja sevi. Viņa tētis Alans man stāstīja par sapni – par to, kā viņi stāvēja pie durvīm, un Benjamins teica: „Ba, es esmu izturējis visus testus. Es varu elpot.” Šis sapnis nav tikai atmiņa; tā ir patiesība. Benjamins ir izturējis savu dzīves testu. Viņš ir mājās, kur vairs nav slimību, vairs nav „sabata likumu”, vairs nav nekādu šķēršļu starp viņu un Dievu. Viņš elpo pilnīgā brīvībā.

Jūs, kas sērojat, jūs, kas jūtaties kā izmētāti akmeņi smiltīs – jūs neesat vieni. Jēzus ir sabata Kungs, un Viņš ir jūsu sāpju Kungs. Viņš zina, ko nozīmē zaudēt dēlu. Viņš zina, ko nozīmē raudāt. Kad jūs jūtaties visvājākie, tieši tad jūs esat vistuvāk Viņam. Pāvils saka: „Kad mēs esam niecināti, mēs svētām; kad esam vajāti, mēs paciešam.” Tas nav aicinājums uz stoicismu. Tas ir aicinājums uz uzticēšanos.

Raien, mans dārgais, tu esi bijis brālis, par kuru var tikai sapņot. Tu esi redzējis Benjamina spožumu, viņa aizraušanos ar lidmašīnām, viņa „con chim airlines” vīziju. Tu esi bijis viņa līdzgaitnieks tuksnesī un viņa rotaļu biedrs svētkos. Benjamins tevi mīl. Viņš joprojām tevi sargā. Esi drosmīgs, turpini sapņot, turpini būvēt savus torņus, un zini, ka tavs brālis ir tavs eņģelis.

Ko jūs varat paņemt līdzi šodien? Jēzus saka: „Cilvēka Dēls ir sabata kungs.” Tas nozīmē, ka jūsu sēras arī ir Viņa sēras. Šodien, kad jūs sajutīsiet sērās dūrienu, kad atmiņas par Benjamina gigināšanu vai viņa kluso uzmanību, klausoties tēta stāstus, jūs pārņems, necentieties to apspiest. Vienkārši sakiet: „Kungs, Tu esi sabata Kungs. Tu esi manas sirds Kungs. Es uzticu Tev šo sāpi.” Tas ir viss, kas jums jādara.

Benjamins Vo, dārgais Ben, paldies tev par tavu maigo sirdi, par tavu dāsnumu, par to, ka tu mums parādīji, kā mīlēt bez nosacījumiem. Tu esi mūsu „lielais okeāns”, kura mīlestība turpina plūst caur mums. Mēs lūdzamies, lai kādu dienu mēs visi satiktos tajā vietā, kur vairs nav nekādu šķiršanos.

Ejiet šodien ar mieru. Atcerieties, ka jūs neesat vainīgi. Jūs esat mīlēti. Jūs esat Dieva bērni. Un Benjamins, jūsu dēls, ir mūžīgi drošībā. Āmen.