Trīsdesmitās nedēļas piektdiena parastajā laikā

Iedomājieties brīdi, kad saules gaismā spoži dzirksti lidmašīnas spārns, paceļoties augstu virs mākoņiem, bet lejā, lidostas skrejceļa malā, stāv tēvs un dēls, ar aizturētu elpu sekojot līdzi katram tā kustības mirklim. Tas ir mazs, kluss ikdienas brīdis, kas neprasa daudz vārdu. Tādos brīžos pasaule šķiet vienkārša, skaidra un pilna ar cerību uz visu to lielo, kas vēl priekšā. Mēs visi meklējam šo skaidrību, it īpaši tad, kad dzīves gaitā ceļš ieved negaidītā krēslā.

Svētais Pāvils šodien raksta draudzei Filipos vārdus, kas dziļi iekrīt sirdī: „Es esmu pārliecināts par to, ka Tas, kurš iesācis jūsos labu darbu, to arī pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” Pāvils nerunā par abstraktām teorijām; viņš runā par sadraudzību evaņģēlijā, par mīlestību, kas aug un plešas plašumā. Un kad mēs klausāmies šajos vārdos, mūsu domas neviļus pievēršas mūsu dārgajam Benjamīnam – Benjaminam Vo –, kurš savā īsajā, bet tik bagātīgajā piecpadsmit gadu gājumā paspēja pieskarties tik daudzām sirdīm. Viņš bija zēns ar spožu, matemātiski un loģiski domājošu prātu, kurš jau agri pētīja mākoņdatošanu un tehnoloģijas, un tomēr viņa lielākā iezīme bija viņa bezgala maigā un labsirdīgā sirds.

Atcerieties to vienkāršo, skaisto aizraušanos, kas viņam bija – aviācija, Boeing lidmašīnas un viņa paša sapnis par nākotnes aviokompāniju, kuru viņš ar smaidu un klusu gigināšanu sauca par „con chim airlines”. Viņš raudzījās debesīs nevis ar bailēm, bet ar tādu bērnišķīgu izbrīnu un dziļu ziņokāri, it kā viņš jau priekšlaicīgi sajustu to plašumu, kurā mēs visi reiz būsim vienoti. Viņš bija zēns, kurš savā vienkāršībā gribēja dot visu, kas viņam bija. Mēs atceramies to brīdi, kad viņš – pavisam dabiski, bez jebkāda spiediena – pateica saviem vecākiem, ka ir gatavs atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kad tas slimoja. Viņš to nekad nesasita, tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā, bet pats šis piedāvājums – pilnīga, nesavtīga vēlme atdot visu, kas piederēja bērnam, lai palīdzētu otram – atklāj to gaismu, kāda plūda no viņa sirds.

Un tomēr, pirms mēs dodamies tālāk, mums ir jāapstājas un jāpasaka tas, kas ir jāpasaka skaidri, godīgi un bez rotājumiem. Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši četri mēneši kopš tās dienas, kad Benjamīns devās mājās pie Dieva. Es zinu, cik smags ir šis ceļš. Ir rīti, kad mājas klusums kļūst pārāk smags, un ir vakari, kad tukšā krēsla vai apavu pāra skatīšanās pie durvīm atver brūci no jauna. Jūs esat nesuši un joprojām nesat nastu, ko neviens vecāks nedrīkstētu nest. Un es zinu, ka tur, kur sāpes ir visdziļākās, klusi un nemanāmi mēdz ielavīties tas indīgais, smagais jautājums: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk? Vai man vajadzēja pamanīt agrāk?”

Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā un ar vislielāko garīgo maigumu, pilnībā noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds nokavēts solis. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz pasaulē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem – tā ir nežēlīga vētra, pret kuras negaidītumu neviena vecāku mīlestība, rūpība vai piesardzība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru kopīgu ceļojumu uz tālām zemēm, ar katru lidostas malu, kur kopā skatījāties debesīs. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš pats cieš kopā ar jums un tur asaras savā plaukstā. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj. Ļaujiet sev sērot, bet dariet to bez vainas apziņas, jo jūs savam dēlam esat bijuši vislabākie, vismīlošākie vecāki.

…

Skats no evaņģēlija mūs ieved pilnīgi citā ainā. Sabbatā Jēzus iet vakariņās pie kāda farizeju priekšnieka. Tur priekšā viņam ir cilvēks, kas slimo ar tūsku – cilvēks, kura ķermenis ir smaguma pilns, kurš nes savu neredzamo slogu sabiedrības priekšā. Farizeji klusē, vērodami Jēzu, vai Viņš dziedinās sabatā. Bet Jēzus neklusē. Viņš uzdod jautājumu, kas atmasko jebkuru liekulību un atgriež mūs pie paša būtiskākā: „Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis iekrīt akā, tūlīt to neizvelk sabata dienā?” Un viņi nespēja Viņam atbildēt.

Jēzus nebaidās aizskart noteikumus, lai glābtu cilvēku. Viņš sniedzas pāri visām robežām, lai atbrīvotu to, kas cieš. Šis ir tas brīdis, kad evaņģēlijs ielaužas mūsu ikdienas vientulībā un mūsu dziļākajās sāpēs. Benjamīns tagad ir atbrīvots no jebkāda fiziskā smaguma un slimības. Viņš ir Debesu Banketā, par kuru mēs ticībā runājam. Atcerieties to tēva sapni no tām klusajām naktīm, kur Benjamīns parādījās vesels un spēcīgs, tērpies zaļos šortos, un mierināja savu tēvu ar vārdiem: „Ba o, test nào con cũng qua hết... Con tự thở được bình thường mà.” Ba, viss ir kārtībā, es varu elpot. Tā nav tikai ilūzija; tā ir patiesība par viņa jauno dzīvi Dieva miera pilnajā valstībā. Viņš elpo brīvību. Viņš skatās uz jums ar to pašu mīļo, brilles caurstrāvoto smaidu.

Ryan, dārgais zēn, tu sēdi šeit un zini, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa, tava labākā drauga. Tu atceries to brīdi, kad jūs abi slidojāt uz ledus vai stāvējāt blakus ceļojumos. Ben tevi redz. Viņš nav prom uz visiem laikiem; viņš ir tavs sargeņģelis Debesīs, kurš priecājas par katru tavu soli, par katru tavu smaidu un lūdz par tevi. Esi stiprs saviem vecākiem un nes tālāk to prieku, ko jūs abi esat dalījuši.

Un ikvienam no jums, kas šobrīd klausās – ja jūs nesat savu klusu krustu, slimību, nogurumu vai zaudējumu tālu prom –, dzirdiet: Dievs jūs redz. Jūs neesat aizmirsti. Tāpat kā tā tīrā ūdens aka Cà Mau pilsētā Vjetnamā, kas uzcelta Benjamīna piemiņai, lai dotu dzīvības ūdeni izslāpušajiem un tuksnešainām vietām, tāpat arī Dieva žēlastība turpina plūst caur klusu mīlestību un mazajiem žēlsirdības darbiem, ko mēs darām viens otra labā.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi, kad iziesim pa šīm durvīm? Neesiet bargi pret sevi. Atlaidiet to smagumu un vainu, ko neesat pelnījuši nest. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, vienkārši tāpēc, ka jūsu sirds, gluži kā Benjamīnam, ir radīta mīlestībai. Un, kad jūs šodien vai rīt redzēsiet debesīs lidojam lidmašīnu, paceliet acis augšup, pasmaidiet un atcerieties: mīlestība nekad nebeidzas. Dievs ir ar jums. Viņš tur jūs savās rokās šodien un mūžam. Āmen.