Svētā Krusta paaugstināšanas svētki

Mēs bieži domājam par krustu kā par kaut ko tālu, kaut ko, kas pieder vēsturei vai baznīcas sienām. Mēs to redzam zeltītu, mēs to redzam greznu. Bet šodienas lasījumi mūs ved atpakaļ pie paša sākuma – pie tuksneša, pie koka, pie bronzas čūskas. Mēs redzam Mozu, kurš paceļ šo zīmi, lai glābtu tos, kurus ir sakodušas čūskas. Iedomājieties to ainu: cilvēki ir noguruši, viņu pacietība ir beigusies, viņi kurn pret Dievu, un tad nāk šis pārbaudījums. Viņi skatās uz stabu, uz bronzas tēlu, un tas, kurš skatās, dzīvo. Tas ir tik vienkāršs, gandrīz nesaprotams žests. Kā var skatiens uz metāla gabalu dot dzīvību? Bet tā ir Dieva loģika: Viņš mūs glābj nevis ar mūsu spēku, bet ar mūsu spēju skatīties uz Viņu pat tad, kad esam ievainoti.

Šodien, kad mēs pieminam Svēto Krustu, mēs nepieminam nāvi. Mēs pieminam uzvaru. Mēs pieminam to, ka Dievs, kurš „tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu”, ir pārvērtis sāpju rīku par mīlestības un dzīvības avotu. Kristus, kurš tika pacelts, ir kļuvis par mūsu ceļvedi. Tieši tāpat kā cilvēki tuksnesī skatījās uz stabu, mēs esam aicināti skatīties uz Krustu, kad mūsu pašu tuksnesis kļūst pārāk karsts, kad mūsu pašu sāpes kļūst pārāk smagas.

Es domāju par Benjaminu. Mūsu dārgo, gaišo Benjaminu. Viņš bija zēns, kurš saprata, ko nozīmē skatīties uz augšu. Viņa aizraušanās ar lidmašīnām, ar „con chim airlines”, ar debesīm – tas nebija tikai hobijs. Tā bija dvēsele, kas tiecās pēc plašuma. Viņš bija kā pilots, kurš vienmēr skatās uz horizontu, pat tad, kad zeme zem kājām kļūst nestabila. Kad mēs atceramies Benjaminu, mēs nevaram neiedomāties viņa sirdi – to pašu sirdi, kas tik dabiski vēlējās atdot visu savu krājkasīti onkulim Viljamam, kad viņš cieta. Viņš nesmēja, viņš nelielījās, viņš vienkārši piedāvāja. Tā ir krusta mīlestība – atdot sevi, neprasot neko pretī.

Es zinu, ka daudziem no jums, it īpaši Alan un Thao, šie trīs mēneši ir bijuši kā garš, nogurdinošs gājiens tuksnesī. Jūs esat nesuši šo smago krustu, un es zinu, ka ir dienas, kad jautājums „kāpēc” skan skaļāk par visām lūgšanām. Es vēlos jums pateikt kaut ko ļoti maigu, bet stingru: jūs neesat atbildīgi par šo tuksnesi. Slimība, kas skāra Benjaminu, nav sods. Tā nav jūsu kļūda, tā nav jūsu neuzmanība. Nekāda cilvēciska precizitāte, nekāda analītiska prāta varenība, pat ne Benjamina paša apbrīnojamais intelekts, nebūtu varējis novērst to, kas notika. Dažas lietas dzīvē vienkārši notiek, tās ir ārpus mūsu kontroles, un Dievs neapsūdz jūs. Viņš jūs tur. Viņš jūs mīl. Ja jūs jūtaties vainīgi, lūdzu, nolieciet šo nastu pie Krusta pakājes. Jūs esat mīlējuši savu dēlu līdz pēdējam elpas vilcienam, un šī mīlestība ir visskaistākais piemineklis, ko vecāki var uzcelt savam bērnam.

Atcerieties to sapni, ko Alans piedzīvoja 25. jūnijā. Benjamins, vesels, spēcīgs, zaļos šortos, stāv pie durvīm. Viņš saka: „Ba, es esmu izturējis visus testus. Es varu elpot.” Tas nav tikai sapnis. Tas ir atspulgs tam, kas notiek tagad. Benjamins ir pie Debesu mielasta. Viņš ir brīvs. Viņš ir tajā vietā, kur vairs nav ne slimnīcu, ne asaru, ne „kāpēc”. Viņš ir kā zvirbulis, kas atradis savu ligzdu pie Dieva altāra. Un Raien, mans dārgais, tavs brālis vienmēr ir ar tevi. Kad tu skaties debesīs, kad tu redzi lidmašīnu, atceries – tā ir viņa mīlestība, kas tevi sveicina. Viņš tevi nepameta. Viņš tevi mīl no mūžības skatu punkta.

Šodienas otrajā lasījumā Pāvils raksta: „Kristus Jēzus, būdams Dieva veidā, neuzskatīja par laupījumu savu vienlīdzību ar Dievu, bet pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, pat līdz krusta nāvei.” Šī pazemība ir atslēga. Benjamins bija tik pazemīgs savā lielajā gudrībā. Viņš kodēja sarežģītas sistēmas, viņš saprata AWS infrastruktūras, bet viņš vienmēr palika tas pats smaidīgais zēns, kurš gribēja dalīties ar savu prieku. Viņa „con chim airlines” nebija tikai spēle – tā bija viņa vēlme pacelties augstāk par sāpēm, augstāk par šo zemi. Un tagad viņš ir sasniedzis augstāko virsotni, kādu vien var iedomāties.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas, no Svētā Krusta svētkiem? Mēs varam paņemt līdzi atziņu, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi. Mēs varam paņemt līdzi apņemšanos dzīvot tā, kā to darīja Benjamins – ar atvērtu sirdi. Varbūt šodien izdariet kādu mazu, klusu labu darbu. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, varbūt tā ir lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd cieš tāpat kā jūs. Dariet to slepeni, dariet to Benjamina vārdā. Ļaujiet viņa mīlestībai plūst caur jums, tāpat kā ūdens plūst caur „Giếng Gioan Baotixita” aku, ko mēs esam veltījuši viņa piemiņai. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – nav nejaušība. Viņa mīlestība ir plaša, tā ir dziļa, un tā turpina nest dzīvību.

Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat mīlēti. Dievs, kurš atdeva savu Dēlu pie Krusta, zina, ko nozīmē zaudēt bērnu. Viņš zina jūsu sāpes. Viņš raud kopā ar jums, un Viņš arī priecājas kopā ar jums par to, ka Benjamins ir mājās. Kad uznāk tumsa, kad atmiņas kļūst pārāk asas, skatieties uz Krustu. Tas nav nāves simbols. Tas ir tilts. Tas ir tilts starp šo tuksnesi un Debesu mielastu, kur jūs reiz atkal satiksieties. Turiet savas sirdis mierā. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat balstīti uz mīlestību, kas nekad nebeidzas. Lai Benjamina smaids ir kā gaisma jūsu ceļā, un lai Dieva miers, kas pārspēj visu saprašanu, pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Āmen.