Svētais Pēteris Klavers, priesteris

Mēs bieži domājam, ka laiks ir kaut kas tāds, ko mēs varam krāt, ko mēs varam izplānot savos kalendāros, ko mēs varam ieguldīt kā naudu savā krājkasītē. Mēs plānojam nākamās brīvdienas, nākamo skolas gadu, nākamo lidojumu. Bet Svētais Pāvils šodien pirmajā lasījumā mums pasaka ko tādu, kas mūs apstādina: „Ieklausieties, brāļi, laiks ir kļuvis īss.” Viņš nerunā par pulksteņa rādītājiem. Viņš runā par to, ka pasaule, kādu mēs to redzam, ir tikai ēna, kas pāriet. Tā ir kā skats uz lidostu, kur lidmašīnas paceļas un nolaižas – tās ir šeit tikai uz mirkli, un tad tās dodas tālāk, uz citu galamērķi.

Ir pagājuši divi mēneši kopš trīspadsmitā jūnija, kad mūsu dārgais Benjamins Vo devās uz Debesu mājām. Alan, Thao, Raien, es zinu, cik ļoti šis „īss laiks” šķiet netaisnīgs. Jūs skatāties uz Benjamina atstātajām lietām, uz viņa GitHub repozitoriju, kur viņš kodēja savas spēles, un uz to, kā viņš ar tik dzīvu aizrautību runāja par savu „con chim airlines”. Viņš bija zēns, kurš saprata, ka pasaule ir plaša, ka tā ir jāizpēta, ka tā ir jāmīl. Viņš bija kā tas svētais Pēteris Klavers, kuru mēs šodien pieminam – cilvēks, kurš nebaidījās doties tur, kur citi baidījās, cilvēks, kurš redzēja citos Kristu un atdeva sevi visu.

Atcerieties to brīdi, kas tik spilgti atklāj Benjamina sirdi. Kad viņa onkulis Viljams cieta no insultiem, piecpadsmit gadus vecais Benjamins, pilnīgi bez jebkāda mudinājuma, teica vecākiem, ka vēlas atdot visu savu krājkasīti, visu, kas viņam piederēja, lai palīdzētu. Viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, bet pats piedāvājums – tā vēlme atdot visu, bez rezerves, bez aprēķina – tā bija viņa sirds. Tā ir mīlestība, kas nepieder šai pasaulei, kas pāriet. Tā ir mīlestība, kas pieder Debesīm.

Es zinu, ka šajās dienās, kad sēras mēdz uzbrukt kā pēkšņs vējš, jūsu sirdīs var iezagties kluss, indīgs čuksts: „Vai mēs varējām darīt vairāk? Vai mēs kaut ko palaidām garām?” Es lūdzu jūs, klausieties šodienas evaņģēlijā. Jēzus saka: „Svētīgi jūs, nabagi... Svētīgi jūs, kas tagad raudat.” Viņš nerunā par to, ka mēs esam kaut ko izdarījuši nepareizi. Slimība nav sods. Tā nav jūsu vainas dēļ. Nekāda modrība, nekāda cilvēciska gādība nebūtu varējusi novērst to, kas notika. Jūs esat mīlējuši Benjaminu ar katru savas dzīves šūnu. Jūs esat bijuši viņa pasaule. Dievs neapsūdz jūs, un jums nav tiesību apsūdzēt pašiem sevi. Atlaidiet šo akmeni no savām krūtīm. Jūs esat bijuši vislabākie vecāki, kādus vien zēns varētu vēlēties.

Šodienas evaņģēlijs ir kā gaisma, kas ienāk tumšā istabā. Jēzus saka: „Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela Debesīs.” Tas nav lēts mierinājums. Tas ir apsolījums. Benjamins nav prom. Viņš ir pie tā galda, ko mēs saucam par Debesu mielastu. Atcerieties to Alana sapni no divdesmit piektā jūnija, kad Benjamins stāvēja pie durvīm, zaļos šortos, vesels un stiprs, un teica: „Ba, testu es izturēju, es varu elpot normāli... ko tu uztraucies?” Jā, dārgais Benjamin, tu elpo brīvībā. Tu esi pie Dieva, kur vairs nav ne slimnīcu, ne testu, ne sāpju. Tu esi mājās.

Raien, mans dārgais, tu esi bijis Benjamina labākais draugs, viņa brālis, viņa līdzgaitnieks visos ceļojumos no Romas līdz Tokijai. Tu zini, cik ļoti viņš tevi mīlēja. Kad tu skaties uz viņa piemiņu, kad tu domā par lidmašīnām un nākotni, zini, ka tavs brālis nav tālu. Viņš skatās uz tevi ar smaidu, ar to pašu maigo miera zīmi, ko viņš rādīja lidostas krēslā. Esi drosmīgs. Nes viņa gaismu uz priekšu. Tu esi viņa mantinieks – nevis mantas, bet viņa mīlestības un viņa labestības.

Kā mēs varam šodien turpināt dzīvot? Svētais Pāvils saka: „Lai tie, kas raud, ir kā tie, kas neraud.” Tas nenozīmē, ka mums ir jābeidz skumt. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam ļaut skumjām mūs definēt. Mēs dzīvojam ar cerību, ka šī pasaule nav viss. Mēs dzīvojam tā, it kā mēs jau būtu Debesīs. Izdariet šodien vienu mazu, klusu lietu Benjamina vārdā. Pasmaidiet kādam, kurš ir vientuļš, palīdziet bez trokšņa, nododiet tālāk to labestību, ko viņš nesa sevī. Tāpat kā viņš vēlējās atdot savu krājkasīti, atdodiet savu laiku, savu uzmanību, savu mīlestību tiem, kam tas ir vajadzīgs. Ļaujiet viņa mīlestībai turpināt plūst caur jums.

Benjamin, dārgais zēn, mēs tevi mīlam. Lūdzies par saviem vecākiem, par savu brāli Raienu, par visiem, kas tevi mīl. Mēs zinām, ka Dievs ir ar mums, un ka mūsu ceļi reiz krustosies tur, kur vairs nav ne slimību, ne asaru. Āmen.