Kunga ikdienas liturģijas pirmdiena

Iedomājieties uz mirkli sinagogu pirms divtūkstoš gadiem. Sienas ir no akmens, gaiss ir smags no saspringuma, un telpā ir vīrs, kura labā roka ir sakaltusi un nekustīga. Viņš nesaka neko. Viņš vienkārši stāv tur, pūļa vidū, starp skatītājiem un tiesnešiem, kuri gaida, kad Jēzus pārkāps noteikumus. Un tad Jēzus pagriežas pret viņu un saka klusiem, bet pārliecinošiem vārdiem: „Nāc un nostājies mūsu vidū.” Šis vīrs iziet gaismā. Viņš neslēpjas aiz citiem. Viņš parāda savu roku, savu vājumu, to vietu, kas nav darbojusies gadiem ilgi.

Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija, kad mūsu dārgais Benjamins Vo atstāja šo zemi un devās uz Debesu mājām. Alan, Thao, Raien, es zinu, cik ļoti pazīstams šķiet šis stāvs sinagogā. Jūs esat stāvējuši ar sakaltušām, sāpju pilnām rokām, jautājot, kā tas varēja notikt, kāpēc dzīve pēkšņi apstājās vietā, kur tai vajadzēja plaukt. Pasaulē, kas vienmēr vēlas rēķināt un tiesāt, kurai vajag noteikumus un atbildes, jūs esat nēsājuši smagu nastu. Bet šodien Evaņģēlijs mums neatnes sausas morāles pamācības. Tas mums atnes Jēzu, kurš skatās tieši uz to vietu, kas mums sāp visvairāk.

Svētais Pāvils savā vēstulē korintiešiem šodien runā par kaut ko ļoti neērtu – par vecu raugu, kas jāiztīra, lai mēs kļūtu par svaigu mīklu, jo mūsu Lieldienu Jērs, Kristus, ir upurēts. Pāvils saka, ka mēs nedrīkstam dzīvot ar ļaunuma un viltības raugu, bet ar patiesības un sirsnības maizi. Mēs bieži mēģinām turēties pie vecajām lietām, pie tā, kā „vajadzēja būt”, pie atmiņām, kas dedzina, vai pie klusajiem pārmetumiem, ko mēs paši sev ceļam naktīs. Pāvils mūs aicina atbrīvoties no šī smaguma. Ne tāpēc, ka tas būtu viegli, bet tāpēc, ka Kristus maize ir svaiga un tīra.

Un šeit es gribu pateikt kaut ko tādu, kas jums ir jādzird, kas ir jāatlaiž vaļā reizi par visām reizēm. Ja jūsu sirdīs ir klusi čuksti, kas saka, ka jūs kaut ko palaidāt garām, ka jūs varbūt izdarījāt par maz vai nepareizi – atmetiet to prom. Klausieties, ko Jēzus saka: slimība nav sods un tas nav jūsu vainas dēļ. Nekāda gādība, nekāda modrība pasaulē nevarēja novērst to, kas notika. Jūs esat mīlējuši Benjaminu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar visu savu sirdi. Dievs neapsūdz jūs, un jums nav tiesību apsūdzēt pašiem sevi. Jūs esat bijuši vislabākie vecāki, kādus vien zēns varētu vēlēties.

Atcerieties Benjamina smaidu. Atcerieties to vieglo, tīro prieku, ar kādu viņš pētīja pasauli. Viņš bija zēns ar neticamu prātu – zēns, kurš programmēja savā GitHub repozitorijā, kurš sapņoja par savu aviokompāniju „con chim airlines”, lai gan vienmēr nedaudz kautrīgi un ar smaidu par to runāja. Viņš mīlēja lidmašīnas un debesis. Un kad viņš runāja par saviem plāniem, viņa acīs mirdzēja tāda gaisma, kas nekad nepieklust. Viņa vidējais vārds Đại Dương nozīmē „Lielais okeāns”, un viņa sirds patiešām bija tikpat plaša.

Es domāju par to brīnišķīgo dāsnumu, kas bija viņā. Kad viņš vēlējās atdot visu savu krājkasīti onkulim Viljamam, kurš cieta no insultiem – viņš to nepaspēja izdarīt fiziski, tas nebija vajadzīgs, bet pats piedāvājums, tā vēlme atdot visu, kas viņam piederēja, bez liekas domāšanas... tas atklāj, kāda veida mīlestība dzīvoja viņā. Tā nebija bērnišķīga naivuma mīlestība; tā bija Kristus mīlestība, kas atdod sevi visu bez atlikuma.

Šodienas psalms skan kā balzams šīm sāpēm: „Kungs, ved mani savā taisnībā... let all who take refuge in you be glad and exult forever.” Tie, kas rod patvērumu pie Dieva, priecāsies mūžīgi. Benjamins ir atradis šo patvērumu. Viņš ir Debesu mielastā, kopā ar citiem jaunajiem svētajiem, piemēram, svēto Karlo Akuti, kurš arī devās mājās piecpadsmit gadu vecumā. Viņi abi tagad ir tur, kur vairs nav slimību, nav baiļu, nav vairs nekādu testu, ko kāds varētu prasīt nokārtot. Atcerieties Alana sapni no 25. jūnija, kad Benjamins stāvēja pie durvīm, vesels, zaļos šortos, un teica: „Ba, testu es izturēju, es varu elpot.” Jā, dārgais Benjamin, tu elpo brīvībā. Tu esi pilnīgi vesels.

Bet ko tas nozīmē jums, kas palikuši šeit, zemes aukstajos vējos? Tas nozīmē, ka jūs neesat vieni. Raien, mans dārgais, tu esi bijis Benjamina labākais draugls, viņa brālis, viņa līdzgaitnieks visos ceļojumos no Romas līdz Tokijai. Tu zini, cik ļoti viņš tevi mīlēja. Esi drosmīgs, nes viņa gaismu sev līdzi, un zini, ka tavs brālis skatās uz tevi ar lepnumu. Alan un Thao, kad vakari ir klusi un tukšums pie galda šķiet nepanesams, atcerieties: Jēzus ir tas, kurš stāv jūsu vidū, pat ja jūsu acīs ir asaras. Viņš nesaka, ka jums nav jāraud. Viņš pats raudāja pie sava drauga Lazara kapam.

Šodien, iztīrot veco raugu un atverot savas sirdis jaunajai maizei, izdariet vienu mazu, klusu lietu Benjamina vārdā. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, varbūt tas ir smaids svešinānam, varbūt tas ir kluss lūgums par kādu bērnu, kurš šobrīd cieš slimnīcas gultā. Dariet to klusi, slepeni, lai tikai Dievs to redz. Ļaujiet Benjamina mīlestībai turpināt plūst caur šo pasauli.

Benjamin, dārgais zēn, mēs tevi mīlam. Lūdzies par saviem vecākiem, par savu brāli, par visiem, kas tevi mīl. Un mēs zinām, ka Debesu mājās mūsu ceļi reiz krustosies atkal, kur vairs nebūs šķiršanās. Āmen.