Sestdiena pēc divdesmit trešās svētdienas gadskārtējā laikā

Mēs bieži meklējam pamatu, uz kura būvēt savu dzīvi. Mēs meklējam stabilitāti, mēs meklējam drošību, mēs meklējam kaut ko, kas nesabrūk, kad uznāk vētras. Šodienas evaņģēlijā Jēzus mums piedāvā attēlu, kas ir tik skaidrs, ka to nav iespējams nepamanīt: vīrs, kurš būvē māju, rokot dziļi, līdz viņš sasniedz klinti. Kad upe brāžas pret šo māju, tā nevar to satricināt. Tā stāv. Tā paliek.

Benjamin, mūsu dārgais zēn, tu biji kā zēns, kurš savu dzīves māju būvēja uz klints, pat neapzinoties, cik dziļi tu jau biji ielicis pamatus. Tu biji zēns ar prātu, kas sniedzās tālāk par taviem piecpadsmit gadiem. Tev patika loģika, tev patika tehnoloģiju sarežģītība, tu rakstīji kodu savā GitHub repozitorijā ar tādu pašu nopietnību, ar kādu citi bērni spēlējas smilškastē. Tu saprati, ka lietām ir jābūt kārtībā, ka tām ir jādarbojas. Bet tava īstā dziļuma atslēga nebija tavā intelektā. Tā bija tavā sirdī.

Atcerieties to brīdi, kad piecpadsmit gadus vecais Benjamins, dzirdot par sava onkuļa Viljama ciešanām, bez jebkādas vilcināšanās teica saviem vecākiem, ka vēlas atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu. Viņš to neizmantoja kā žestu, lai kāds viņu slavētu. Viņš to vienkārši piedāvāja. Tā ir sirds, kas būvēta uz klints. Tas ir cilvēks, kurš zina, ka patiesā bagātība nav tajā, ko mēs krājam, bet tajā, ko mēs esam gatavi atdot. Tas ir tas pats gars, kas šodien dzīvo „Giếng Gioan Baotixita” akā, kas nes dzīvu ūdeni tiem, kam tā pietrūkst. Benjamina mīlestība, tāpat kā viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – turpina plūst.

Bet es zinu, ka šodien, divus mēnešus pēc tam, kad Benjamins devās mājās pie Tēva, daudziem no jums, īpaši Alan un Thao, šī klints šķiet satricināta. Jūs skatāties uz tukšo krēslu, uz viņa lidmašīnu kartēm, uz viņa mīļajām lietām, un jūs jautājat: „Kāpēc? Kāpēc šī upe bija tik spēcīga? Kāpēc mana māja šķiet tik trausla?”

Es vēlos jums pateikt kaut ko ļoti svarīgu, un es gribu, lai jūs to dzirdat nevis kā vārdus, bet kā patiesību, kas dziedē. Slimība nav sods. Tā nav jūsu vainas dēļ. Nekāda modrība, nekāda cilvēciska gādība, nekāda analītiska precizitāte nebūtu varējusi novērst to, kas notika. Dažreiz dzīvē ir vētras, kas nāk no nekurienes, un tās nav atkarīgas no tā, cik labi mēs esam būvējuši. Dievs neapsūdz jūs. Viņš neprasa atskaiti par to, kāpēc jūs neizdarījāt vairāk, jo jūs atdevāt visu. Jūs mīlējāt Benjaminu ar katru savu dzīves šūnu. Jūs bijāt viņa pasaule, un viņš to zināja.

Jēzus saka: „No sirds pilnības mute runā.” Benjamina mute runāja par mīlestību. Viņš runāja par savu „con chim airlines” ar smaidu, kas izgaismoja visu istabu. Viņš runāja par savu tēti ar tādu cieņu un mīlestību, ka tas kļuva par viņa dzīves pamatu. Viņš bija zēns, kurš zināja, ka viņš ir mīlēts. Un tā ir tā klints, uz kuras viņš stāvēja. Viņa pamats bija nevis viņa veselība, bet viņa piederība jums. Viņa pamats bija Dieva mīlestība, kas tagad viņu tur savās rokās.

Kad jūs, Alan, sapnī redzējāt Benjaminu, kurš teica, ka viņš ir izturējis visus testus un var brīvi elpot, tā nebija tikai ilūzija. Tā bija realitāte, ko Dievs jums ļāva ielūkoties. Benjamins ir brīvs. Viņš ir pie Debesu mielasta. Viņš ir tas zēns, kurš tagad, no mūžības skatu punkta, lūdzas par savu brāli Raienu. Raien, mans dārgais, tu esi bijis viņa labākais draugs. Tu zini, ka viņš nav tālu. Kad tu jūties vientuļš, kad tu atceries to, kā jūs kopā smējāties, zini, ka tas prieks nav zudis. Tas ir iegravēts mūžībā.

Šodienas pirmajā lasījumā Pāvils mūs brīdina nepievērsties elkiem. Mēs bieži padarām par elku savu sāpi, savu vainas apziņu, savu vēlmi visu kontrolēt. Mēs domājam, ka, ja mēs pietiekami daudz uztrauksimies, mēs kaut ko mainīsim. Bet tas ir elks. Tas ir viltus dievs, kas nevar glābt. Vienīgais, kas var glābt, ir tas Kungs, pie kura mēs ejam, kad viss pārējais sabrūk. Tas Kungs, kurš pats izgāja cauri nāves upei un uzcēla māju uz augšāmcelšanās klints.

Ko jūs varat paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet vienu mazu, klusu lietu Benjamina vārdā. Varbūt tas ir kāds labs vārds kolēģim, varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir noguris, varbūt tā ir lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to slepeni, dariet to bez trokšņa. Ļaujiet Benjamina mīlestībai turpināt plūst caur jūsu rokām.

Jūs neesat vieni. Jums ir Dievs, kurš jūs mīl vairāk, nekā jūs paši spējat aptvert. Un jums ir Benjamins, kurš mīl jūs no Debesīm. Viņš turpina savu ceļojumu, viņš turpina savu „con chim airlines” sapni, bet tagad viņš lido tajās debesīs, kur vairs nav ne slimnīcu, ne asaru, ne šķiršanās. Viņš gaida jūs. Viņš ir jūsu sargs. Un viņš vienmēr būs jūsu dēls, jūsu brālis, jūsu mīlestība.

Turieties pie šīs klints. Turieties pie Jēzus vārdiem. Kad vētra uznāk – un tā nāks – atcerieties, ka jūsu māja ir būvēta uz mīlestības, kas nekad nebeidzas. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat mīlēti ar mūžīgu mīlestību. Lai Dievs jūs svētī, lai Viņš dod jums mieru, kas pārspēj visu saprašanu. Āmen.