Ceturtdiena pēc divdesmit trešās svētdienas gadskārtējā laikā

Mēs bieži esam kā ceļotāji, kas stāv lidostas terminālī, vērojot milzīgos gaisa kuģus, kas paceļas pretī nezināmajam. Mēs skatāmies uz debesīm un domājam, ka pazīstam ceļu. Mēs plānojam, mēs mērām, mēs uzkrājam zināšanas. Tomēr šodien Svētais Pāvils mums atgādina kaut ko satraucošu: „Ja kāds iedomājas, ka viņš kaut ko zina, tad viņš vēl nezina tā, kā vajadzētu zināt.” Pāvils mums atgādina, ka zināšanas bez mīlestības ir kā tukša čaula – tās uzpūš, tās rada lepnumu, bet tās neceļ. Tikai mīlestība ir tā, kas patiesi ceļ.

Benjamin, mūsu dārgais zēn, tu zināji šo patiesību labāk par daudziem no mums. Tu biji zēns ar izcilu prātu – tu kodēji sarežģītas sistēmas, tu saprati tehnoloģijas, kas daudziem pieaugušajiem šķiet kā svešvaloda. Tu biji kā savs tētis, tikpat mērķtiecīgs un gudrs. Bet, kad mēs domājam par tevi, mēs nedomājam par taviem GitHub repozitorijiem vai tavām matemātikas prasmēm. Mēs domājam par tavu smaidu. Mēs domājam par to, kā tu, četrpadsmit gadu vecumā, sēdēji lidmašīnā, turot savu cepuri klēpī, ar tik dabisku, mierīgu skatienu. Tu biji „con chim airlines” sapņotājs, zēns, kurš saskatīja skaistumu putnos un debesīs, zēns, kura sirds bija tikpat plaša kā okeāns – tieši tāda, kāda ir tava otrā vārda Đại Dương nozīme.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus mums dod uzdevumu, kas šķiet neiespējams: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst.” Viņš mūs aicina uz mīlestību, kas nepazīst aprēķinus. Viņš saka: „Dodiet, un jums tiks dots.” Un tad Viņš mums atgādina par mēru: „Ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmaksāts.” Mēs bieži mēram savu dzīvi ar zaudējumiem, ar tukšajām vietām pie galda, ar to, kas mums tika atņemts. Mēs mēram savu sāpi ar „kāpēc”. Bet Jēzus mūs aicina mērīt ar žēlsirdību.

Es zinu, ka šajās dienās, kad sēras mēdz uzbrukt kā pēkšņs vējš, jūsu sirdīs, Alan un Thao, var iezagties kluss, indīgs čuksts: „Vai mēs varējām darīt vairāk? Vai mēs kaut ko palaidām garām?” Es lūdzu jūs, klausieties šodienas evaņģēlijā. Jēzus saka: „Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs.” Viņš nerunā par to, ka mēs esam kaut ko izdarījuši nepareizi. Slimība nav sods. Tā nav jūsu vainas dēļ. Nekāda modrība, nekāda cilvēciska gādība nebūtu varējusi novērst to, kas notika. Jūs esat mīlējuši Benjaminu ar katru savas dzīves šūnu. Jūs esat bijuši viņa pasaule. Dievs neapsūdz jūs, un jums nav tiesību apsūdzēt pašiem sevi. Atlaidiet šo akmeni no savām krūtīm. Jūs esat bijuši vislabākie vecāki, kādus vien zēns varētu vēlēties. Jūs esat bijuši viņa sargi, viņa draugi, viņa mīlestības pirmavots.

Atcerieties to brīdi, kas tik spilgti atklāj Benjamina sirdi. Kad viņa onkulis Viljams cieta no insultiem, piecpadsmit gadus vecais Benjamins, pilnīgi bez jebkāda mudinājuma, teica vecākiem, ka vēlas atdot visu savu krājkasīti, visu, kas viņam piederēja, lai palīdzētu. Viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, bet pats piedāvājums – tā vēlme atdot visu, bez rezerves, bez aprēķina – tā bija viņa sirds. Tā ir mīlestība, kas nepieder šai pasaulei, kas pāriet. Tā ir mīlestība, kas pieder Debesīm. Tas ir tas pats gars, kas vada „Giếng Gioan Baotixita” – to aku, kas tagad nes dzīvību citiem Benjamina vārdā. Viņa mīlestība nav mirusi; tā turpina plūst.

Raien, mans dārgais, tu esi bijis Benjamina labākais draugs, viņa brālis, viņa līdzgaitnieks visos ceļojumos no Romas līdz Tokijai. Tu zini, cik ļoti viņš tevi mīlēja. Kad tu skaties uz viņa piemiņu, zini, ka tavs brālis nav tālu. Viņš skatās uz tevi ar to pašu smaidu, ko viņš rādīja, sēžot uz dzeltenās laivas vai skatoties uz lidmašīnām. Esi drosmīgs. Nes viņa gaismu uz priekšu. Tu esi viņa mantinieks – nevis mantas, bet viņa mīlestības un viņa labestības. Kad tu jūties vientuļš, zini, ka viņš ir tev blakus, tāpat kā tajā brīdī, kad jūs abi snaudāt zem zaļās lapu segas.

Kā mēs varam šodien turpināt dzīvot? Svētais Pāvils saka: „Ja kāds mīl Dievu, tad Dievs viņu pazīst.” Dievs pazīst Benjaminu. Dievs pazīst katru jūsu asaru. Dievs pazīst katru jūsu kluso lūgšanu. Mēs dzīvojam ar cerību, ka šī pasaule nav viss. Mēs dzīvojam tā, it kā mēs jau būtu Debesīs. Izdariet šodien vienu mazu, klusu lietu Benjamina vārdā. Pasmaidiet kādam, kurš ir vientuļš, palīdziet bez trokšņa, nododiet tālāk to labestību, ko viņš nesa sevī. Tāpat kā viņš vēlējās atdot savu krājkasīti, atdodiet savu laiku, savu uzmanību, savu mīlestību tiem, kam tas ir vajadzīgs. Ļaujiet viņa mīlestībai turpināt plūst caur jums.

Benjamin, dārgais zēn, mēs tevi mīlam. Tu esi pie tā galda, ko mēs saucam par Debesu mielastu. Atcerieties to Alana sapni, kad Benjamins stāvēja pie durvīm, vesels un stiprs, un teica: „Ba, es esmu izturējis visus testus. Es varu elpot.” Jā, dārgais Benjamin, tu elpo brīvībā. Tu esi pie Dieva, kur vairs nav ne slimnīcu, ne testu, ne sāpju. Tu esi mājās. Lūdzies par saviem vecākiem, par savu brāli Raienu, par visiem, kas tevi mīl. Mēs zinām, ka Dievs ir ar mums, un ka mūsu ceļi reiz krustosies tur, kur vairs nav ne slimību, ne asaru. Āmen.