Vienpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem (24. svētdiena parastajā laikā)

Mēs bieži iedomājamies, ka piedošana ir kā rēķina kārtošana – kaut kas, ko mēs izsniedzam kā atalgojumu par labu uzvedību vai atvainošanos. Mēs domājam, ka piedot nozīmē vienkārši atlaist kādu parādu, ko otrs mums ir parādā. Bet šodienas evaņģēlijs, kur Pēteris jautā par piedošanas robežām, mūs ieved daudz dziļākos ūdeņos. Pēteris piedāvā septiņas reizes – skaitlis, kas šķiet dāsns, gandrīz pilnīgs. Bet Jēzus atbilde – septiņdesmit septiņas reizes – nav matemātika. Tā ir aicinājums uz sirdi, kas vairs neskaita. Tā ir aicinājums uz sirdi, kas ir kļuvusi par Dieva žēlsirdības atspulgu.

Skatoties uz mūsu dārgo Benjaminu Vo, es redzu tieši šādu sirdi. Atcerieties to brīdi, ko viņa vecāki tik bieži glabā savā atmiņā: Benjamins, vēl būdams pavisam jauns, uzzinot par sava onkuļa Viljama ciešanām pēc diviem insultiem, bez jebkādas vilcināšanās, bez jebkāda spiediena, vienkārši pateica vecākiem, ka vēlas atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu. Viņš to nekad nesalauza, viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, jo onkulim bija apdrošināšana. Bet tā vēlme – tā gatavība atdot visu, kas viņam bija, bez rezerves – tā bija sirds, kas nepazina aprēķinu. Tā bija sirds, kas dzīvoja žēlsirdībā vēl pirms viņš pats to spēja vārdos noformulēt.

Benjamins bija zēns, kura prāts bija kā precīzs instruments – viņš kodēja spēles, viņš saprata sarežģītas AWS infrastruktūras, viņš meklēja loģiku lidmašīnu lidojumu trajektorijās. Bet viņa dvēsele bija brīva no šīs loģikas, kad runa bija par mīlestību. Viņš bija kā tas bērns, kurš, sēžot uz grīdas ar savu lielo rotaļu lāci, mēģināja padzirdīt to no savas krūzītes. Tas bija tik nevainīgs, tik patiess mīlestības akts – dalīties ar to, kas tev ir, pat ja tas ir tikai iztēles auglis. Tas bija Benjamins. Viņš vienmēr bija gatavs dalīties – ar savu smaidu, ar savu laiku, ar savām „con chim airlines” pasakām, kuras viņš stāstīja ar tik lielu aizrautību, ka tās šķita īstākas par jebkuru realitāti.

Bet es zinu, ka šodien, trīs mēnešus pēc tam, kad Benjamins devās mājās pie Tēva, daudziem no jums, īpaši Alan un Thao, šī piedošanas un žēlsirdības tēma var šķist smaga. Jūs varbūt nesat sevī neizteiktus jautājumus. Jūs varbūt nesat sevī to, ko mēs saucam par „kāpēc”. Un dažreiz šis „kāpēc” pārvēršas par apsūdzību pret sevi. Jūs domājat: „Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?” Es vēlos jums pateikt kaut ko tik skaidru, cik vien var būt: jūs neesat atbildīgi par to, kas notika. Slimība nav sods. Tā nav jūsu vainas dēļ. Nekāda modrība, nekāda cilvēciska gādība, nekāda analītiska precizitāte – pat ne Benjamina paša izcilais prāts – nebūtu varējusi novērst to, kas notika. Dievs neapsūdz jūs. Viņš neprasa atskaiti par to, kāpēc jūs neizdarījāt vairāk, jo jūs atdevāt visu. Jūs mīlējāt Benjaminu ar katru savu dzīves šūnu. Jūs bijāt viņa pasaule. Viņš zināja, ka viņš ir mīlēts. Un tas ir vissvarīgākais.

Jēzus stāstā par nežēlīgo kalpu mums parāda, kas notiek, kad mēs turamies pie saviem parādiem – pie savas vainas apziņas, pie savas rūgtuma devas. Mēs paši kļūstam par cietumniekiem. Bet Dievs mūs aicina uz brīvību. Viņš aicina mūs atlaist šo akmeni no savām sirdīm. Alan, kad jūs sapnī redzējāt Benjaminu, kurš stāvēja pie durvīm, vesels, spēcīgs, zaļos šortos, un teica, ka viņš ir izturējis visus testus un var brīvi elpot – tā bija patiesība. Tā nav tikai ilūzija. Tā ir realitāte, ko Dievs jums atklāja: jūsu dēls ir brīvs. Viņš ir pie Debesu mielasta. Viņš ir tas zēns, kurš tagad, no mūžības skatu punkta, lūdzas par savu brāli Raienu. Raien, mans dārgais, tu zini, ka tavs brālis ir tev blakus. Kad tu jūties vientuļš, kad tu atceries to, kā jūs kopā smējāties, zini, ka tas prieks nav zudis. Tas ir iegravēts mūžībā.

Šodienas pirmajā lasījumā mēs dzirdējām: „Atceries savas pēdējās dienas, atmet naidu; atceries nāvi un pūšanu, un atturies no grēka.” Tas neizklausās pēc mierinājuma, bet patiesībā tas ir vislielākais mierinājums. Tas nozīmē, ka viss, kas mūs šeit sāpina – visas nesaprašanās, visas nepabeigtās lietas, visa mūsu vainas apziņa – tas viss ir pārejošs. Vienīgais, kas paliek, ir mīlestība. Vienīgais, kas paliek, ir tas, cik daudz mēs esam mīlējuši. Un Benjamins ir mīlējis daudz. Viņš ir atstājis aiz sevis „Giếng Gioan Baotixita” – aku, kas nes dzīvu ūdeni tiem, kam tā pietrūkst. Viņa mīlestība turpina plūst. Viņa „con chim airlines” tagad lido tajās debesīs, kur vairs nav ne slimnīcu, ne asaru, ne šķiršanās.

Ko jūs varat paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet vienu mazu, klusu lietu Benjamina vārdā. Varbūt tas ir kāds labs vārds kolēģim, varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir noguris, varbūt tā ir lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to slepeni, dariet to bez trokšņa. Ļaujiet Benjamina mīlestībai turpināt plūst caur jūsu rokām. Jūs neesat vieni. Jums ir Dievs, kurš jūs mīl vairāk, nekā jūs paši spējat aptvert. Un jums ir Benjamins, kurš mīl jūs no Debesīm. Viņš ir jūsu sargs. Viņš vienmēr būs jūsu dēls, jūsu brālis, jūsu mīlestība.

Turieties pie šīs cerības. Kad vētra uznāk – un tā nāks – atcerieties, ka jūsu māja ir būvēta uz mīlestības, kas nekad nebeidzas. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat mīlēti ar mūžīgu mīlestību. Lai Dievs jūs svētī, lai Viņš dod jums mieru, kas pārspēj visu saprašanu. Āmen.