Svētā Bartolomeja, apustuļa, svētki

Vai esat kādreiz turējuši rokās tīru kristālu un skatījušies caur to pret sauli? Tajā brīdī šķiet, ka gaisma nevis vienkārši atduras pret akmeni, bet kļūst par daļu no tā. Kristāls neko neslēpj. Tajā nav plaisu, nav dubultu dibenu, nav māņu. Tas ir caurspīdīgs, skaidrs un patiess. Šodienas lasījumos mēs sastopamies ar šo neparasto caurspīdīgumu divās vietās: Jāņa Atklāsmes grāmatā, kur Debesu Jeruzaleme mirdz kā „kristāldzidrs jaspiss”, un Evaņģēlijā, kur Jēzus sastop Natanaēlu — apustuli Bartolomeju — un saka par viņu: „Lūk, patiess izraēlietis, kurā nav viltus.”

„Kurā nav viltus.” Padomājiet par šiem vārdiem. Cik reti mēs tos varam teikt par kādu pieaugušo pasaulē, kurā mēs visi iemācāmies nēsāt maskas? Bet Natanaēls bija citāds. Viņš bija tiešs. Kad Filips viņam stāstīja par Jēzu no Nācaretes, Natanaēls necentās būt pieklājīgs vai diplomātisks. Viņš uzreiz izteica savas šaubas: „Vai no Nācaretes var būt kas labs?” Viņš bija godīgs savos meklējumos, godīgs savā skepsē un pilnīgi caurspīdīgs savā sirdī. Un tieši šī caurspīdība, šis viltus trūkums bija tas, ko Jēzus saskatīja un iemīlēja.

Šodien, kad ir pagājuši nedaudz vairāk kā divi mēneši kopš 13. jūnija, kad mūsu dārgais Benjamin Vo pārgāja mūžībā, mēs meklējam šo pašu kristāldzidro gaismu savās skumjās. Divi mēneši ir laiks, kad pirmie mierinājuma vārdi ir izskanējuši, bet tukšums mājās ir kļuvis par pastāvīgu iemītnieku. Tas ir laiks, kad sirds sāk aptvert zaudējuma mērogu. Un šajā klusumā mēs atceramies zēnu, kurš, līdzīgi kā Natanaēls, bija apveltīts ar neparastu iekšējo skaidrību.

Benjamins bija zēns, kurā nebija viltus. Viņa prāts darbojās ar matemātisku precizitāti un loģikas tīrību. Viņš nebija tikai „fotokopija” savam tēvam pēc izskata; viņš bija mantojis to pašu nerimstošo zinātkāri un tieksmi pēc patiesības. Benam pasaule nebija miglaina vai nesaprotama; viņš to redzēja caur algoritmiem, caur mākoņtehnoloģijām un koda rindām, kur viena kļūda nozīmē, ka sistēma nedarbojas. Viņa prāts meklēja skaidrību visā — vai tā būtu 8. klases matemātika, ko viņš apguva jau ceturtajā klasē, vai sarežģītā aviācijas pasaule, ko viņš tik ļoti mīlēja. Viņam piemita tas pats intelektuālais godīgums, ko mēs redzam Natanaēlā: ja kaut kas ir patiesība, tad tam ir jābūt redzamam un pierādāmam.

Bet pirms mēs runājam par Debesu spožumu, mums ir jāapstājas pie tās vīģes koka ēnas, ko piemin Jēzus. „Pirms Filips tevi sauca, Es tevi redzēju zem vīģes koka.” Vīģes koks jūdu tradīcijā bija vieta, kur cilvēki gāja vienatnē lūgties un studēt Rakstus. Tā bija privāta vieta. Vieta, kur neviens neredz. Un tomēr Jēzus tur bija. Viņš redzēja Natanaēla sirdi, kad tas domāja, ka ir viens.

Alan, Thao, Ryan — es zinu, ka jūsu sāpes šobrīd ir kā tās augstās, masīvās pilsētas sienas, par kurām raksta Jānis. Tās šķiet nepieejamas un smagas. Reizēm šķiet, ka Dievs ir tālu, ka Viņš nav redzējis tās cīņas, kuras jūs izcīnījāt pēdējos gados. Bet šodienas Evaņģēlijs mums saka: „Es tevi redzēju.” Jēzus redzēja Benjaminu ne tikai tad, kad viņš smaidīja ģimenes ceļojumos Tokijā vai Seulā. Viņš viņu redzēja, kad Benjamins sēdēja pie sava datora, iegrimstot AWS pasaulē. Viņš viņu redzēja, kad zēns plānoja savu „con chim airlines” un klusi smējās par šo nosaukumu. Jēzus redzēja viņa sirdi tajā brīdī, kad divpadsmitgadīgais zēns raudāja tēva dzimšanas dienā, baidoties viņu pazaudēt. Tā bija sirds bez viltus — tik tīra un caurspīdīga, ka tā nebaidījās no savām jūtām.

Ir kāda patiesība, kas mums jāsaka skaļi, lai mierinājums būtu īsts. Dažreiz mēs domājam, ka slimība vai priekšlaicīga aiziešana ir kaut kāds „viltus” vai kļūda Dieva plānā. Mēs jautājam: „Kāpēc šis spožais prāts tika apdzēsts tik agri?” Bet Jēzus atbilde Natanaēlam ir apsolījums: „Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.” Benjamina dzīve nebija nepabeigts stāsts; tā bija pilnīga savā tīrībā. Viņš savos piecpadsmit gados bija sasniedzis tādu iekšējo skaidrību, kādu daudzi nesasniedz astoņdesmit gados. Viņš mācēja mīlēt bez nosacījumiem. Viņš mācēja strādāt ar pilnu atdevi. Viņš mācēja piedāvāt visu savu krājkasīti onkulim, pat nešauboties. Tā ir sirds, kas jau šeit uz zemes bija sākusi mirdzēt kā tās dārgakmeņu pamatnes Debesu pilsētā.

Es runāju ar jums, vecāki, kuriem sirds joprojām kliedz pēc atbildēm. Atcerieties — Jēzus nekad nepārmeta Natanaēlam viņa jautājumus. Viņš nepārmet arī jums jūsu skumjas vai jūsu „kāpēc”. Viņš vienkārši saka: „Nāc un redzi.” Viņš aicina jūs skatīties nevis uz nāves tumsu, bet uz to gaismu, ko Benjamins atstāja. Viņa dzīve bija kā tas kristāldzidrais jaspiss — caur viņu mēs redzējām, kas ir patiess dēls, patiess brālis un patiess cilvēks. Viņš nebija sodīts, un jūs neesat pie vainas. Nav neviena lēmuma, ko jūs būtu varējuši pieņemt citādi, lai mainītu šo iznākumu. Slimība nav personisks uzbrukums; tā ir daļa no šīs pasaules nepilnības, bet Benjamins tagad ir tur, kur viss ir pilnīgs.

Iedomājieties šo ainu no Atklāsmes grāmatas: pilsēta, kas nāk no debesīm, mirdzot Dieva godībā. Tur nav vajadzīga saule vai mēness, jo Dieva jērs ir tās gaisma. Benjamin Vo tagad staigā pa šīs pilsētas ielām. Viņš vairs nav ierobežots ar slimību vai fizisku nogurumu. Viņš redz „debesis atvērtas”, kā Jēzus solīja Natanaēlam. Viņa asais prāts tagad aptver nevis tikai mākslīgo intelektu, bet pašu Dievišķo Gudrību. Viņš vairs neskatās uz lidmašīnām no zemes; viņš lido augstāk par tām visām.

Raien, tev es gribu teikt: tavs brālis tevi redzēja. Viņš redzēja tevi, kad jūs kopā spēlējāt spēles, kad jūs kopā ceļojāt un kad tu biji viņam blakus visgrūtākajos brīžos. Viņa mīlestība pret tevi bija tikpat skaidra kā tas kristāls. Viņš grib, lai tu turpini būt „bez viltus”. Lai tu esi godīgs, drosmīgs un lai tu nebaidies meklēt savu ceļu, zinot, ka tev ir sargs debesīs, kurš tevi pazīst labāk nekā jebkurš cits.

Šodienas svētkos mēs tiekam aicināti uz kaut ko ļoti konkrētu. Mēs nevaram uzcelt Debesu Jeruzalemi šeit uz zemes, bet mēs varam mēģināt dzīvot ar tādu pašu caurspīdīgumu, kāds bija Benjamina sirdī. Viņa vārdā nosauktais ūdens urbums Vjetnamā ir tieši tāds simbols — skaidrs, tīrs ūdens, kas nāk no zemes dziļumiem, lai remdētu slāpes. Tā ir mīlestība, kas neko neprasa pretī. Tā ir mīlestība bez viltus.

Kad jūs šodien iziesiet no šejienes, mēģiniet ieraudzīt kādu mazu, skaidru patiesību savā dzīvē. Pateikt kādam „es tevi mīlu” bez liekiem vārdiem. Izdarīt kādu labu darbu, par kuru neviens neuzzinās. Būt tikpat godīgiem savos meklējumos kā Natanaēls un tikpat drosmīgiem savā darbā kā Benjamins.

Benjamin, dārgais zēn, mēs pateicamies Dievam par tavu caurspīdīgo sirdi. Mēs pateicamies, ka tu mums parādīji, kā izskatās cilvēks, kurā nav viltus. Tu tagad redzi „lielākas lietas”, nekā mēs spējam iedomāties. Lūdzies par mums, lai arī mūsu sirdis kļūtu skaidrākas un lai mēs kādu dienu varētu kopā ar tevi mirdzēt tajā pilsētā, kuras gaisma nekad neizdziest.

Un pēdējais vārds jums, Alan un Thao: Dievs jūs redzēja zem jūsu skumju vīģes koka. Viņš redz jūsu asaras, un Viņš tās visas ir saskaitījis. Jūs neesat vieni. Jūsu dēls ir gaismā, un šī gaisma nekad nebeigsies. Turieties pie šīs cerības, kas ir tikpat cieta un droša kā tās dārgakmeņu pamatnes Debesu pilsētas mūrī.

Āmen.