Otrdiena, divdesmit otrās nedēļas parastajā laikā

Dieva Tēva un dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen. Lai žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus ir ar jums visiem. Un lai ir arī ar tavu Garu.

Šodien, kad mēs atveram Svētos Rakstus, mēs sastopamies ar diviem spēcīgiem attēliem, kas, šķiet, ir tik atšķirīgi, tomēr tie savijas kopā, lai runātu par Dieva spēku un Viņa noslēpumaino gudrību. Evaņģēlijā Jēzus ir ieradies Kafarnaumā, un Viņa mācība ir tik pilna ar autoritāti, ka tā atšķir pat ļaunos garus. Viens vīrs, kas bija ļaunā gara apsēsts, kliedz: “Ko Tu mums gribi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas Tu esi – Dieva Svētais!” Un Jēzus, vienkārši ar savu vārdu, pavēl garam iziet ārā, un tas notiek bez jebkādas fiziskas traumas vīrietim.

Šis attēls — Jēzus autoritāte pār ļaunajiem spēkiem — ir satriecošs. Tas parāda, ka Jēzus nav tikai kārtējais gudrais skolotājs vai pravietis. Viņam ir vara. Viņam ir spēks, kas nav no šīs pasaules. Un šī vara ir tik skaidra, ka pat dēmoni to atpazīst un baidās.

Bet tad mēs pagriežamies pie pirmā lasījuma, pie svētā Pāvila vēstules korintiešiem. Un tur mēs dzirdam kaut ko citu. Pāvils saka: „Mēs runājam par to ne ar vārdiem, ko māca cilvēku gudrība, bet ar tiem, ko māca Gars, garīgas lietas garīgiem cilvēkiem.” Viņš turpina: „Bet dabiskais cilvēks nepieņem to, kas nāk no Dieva Gara; viņam tas ir neprātība, un viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi vērtējams.”

Vai redzat šo pretstatu? Vienā pusē — Jēzus autoritāte, kas pārsteidz un biedē dēmonus. Otrā pusē — Dieva gudrība, kas dabiskajam cilvēkam šķiet neprātība. Kā tas ir iespējams? Kā šie divi attēli var pastāvēt kopā?

Šeit mums palīgā nāk mūsu dārgais Benjamins. Benjamins, kurš šodien, divus mēnešus pēc tam, kad viņš devās pie Kunga, joprojām ir tik dzīvs mūsu sirdīs. Benjamins, kurš bija apveltīts ar tik spožu prātu. Viņa tētis Alan reiz aprakstīja, kā Benjamins, būdams tikai ceturtās klases skolnieks, bez piepūles risināja astotās klases matemātikas uzdevumus. Viņa prāts bija kā spogulis, kas atspoguļoja tēva precizitāti un ambīcijas. Viņš spēja izprast sarežģītas sistēmas, AI, DevOps, AWS — lietas, kas pat daudziem pieaugušajiem šķiet sarežģītas. Viņa intelektuālā kapacitāte bija ārkārtēja.

Bet, kā mēs zinām, Benjamina skaistums nebija tikai viņa prātā. Viņa sirds bija tikpat spoža kā viņa prāts. Viņš bija tas maigais, smaidīgais zēns, kurš ar cieņu izturējās pret vecākiem un ar mīlestību pret brāli Raienu. Viņa dzīve bija pilna ar to, ko svētais Pāvils sauc par „garīgām lietām garīgiem cilvēkiem”.

Šodien es vēlos, lai mēs uz Benjamina dzīvi paskatītos caur Pāvila vārdiem: „Mēs neesam saņēmuši pasaules garu, bet To Garu, kas ir no Dieva, lai mēs saprastu to, kas mums dota no Dieva.” Benjamins, neskatoties uz savu intelektu, nekad nav bijis „dabiskais cilvēks”, kuram Dieva lietas šķiet neprātība. Viņš bija „garīgs cilvēks”. Viņš spēja saprast to, kas mums dota no Dieva.

Padomājiet par to brīdi, kad Benjamins, vēl būdams bērns, uzzināja par sava tēvoča Viljama insultu. Viņš, bez jebkādas mudināšanas, piedāvāja savu krājkasīti. Viņš pat nesalauza to, jo tā nebija nepieciešams, bet pats *piedāvājums* — tas bija tas, kas parādīja viņa garīgo gudrību. Viņš saprata, ka kaut kas vairāk par materiālām lietām ir svarīgs — mīlestība, dāsnums, gatavība dalīties. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par „garīgām lietām garīgiem cilvēkiem”. Viņš saprata to, kas viņam tika dota no Dieva — spēju mīlēt un dāsni dalīties.

Jēzus Evaņģēlijā runā ar autoritāti. Viņa vārdiem ir spēks. Bet Pāvils mums saka, ka šis spēks nav saprotams „dabiskajam cilvēkam”. Tam ir vajadzīgs Dieva Gars. Tas ir tas pats Gars, kas darbojās Benjamina dzīvē. Tas bija tas Gars, kas ļāva viņam ne tikai saprast sarežģītas tehnoloģijas, bet arī saprast dziļāko patiesību — ka mīlestība un dāsnums ir Dieva dāvanas, kas mums jānes tālāk.

Šodien, kad mēs domājam par Benjamina spožo prātu un viņa maigo sirdi, mēs varam redzēt, kā Dieva Gars darbojas caur viņu. Viņa spēja saprast sarežģītas lietas nebija tikai intelektuāla; tā bija arī garīga. Viņš spēja redzēt pasauli ne tikai caur loģiku, bet arī caur Dieva mīlestību.

Alan un Thao, es zinu, ka šie divi mēneši ir bijuši ārkārtīgi smagi. Sāpes ir dziļas, un jautājumi bieži vien ir bez atbildēm. Bet atcerieties, ka Benjamins bija „garīgs cilvēks”. Viņš saprata to, kas viņam bija dota no Dieva. Viņš nekad nav bijis „dabiskais cilvēks”, kurš nespētu pieņemt Dieva gudrību. Viņš ir tagad pie Dieva, kur viss ir pilnībā saprotams un kur Viņa gudrība valda pār visu.

Un Raien, mans dārgais puisēn, tu esi redzējis sava brāļa spožumu no pirmās dienas. Tu esi dalījis ar viņu smieklus, spēles un dzīvi. Benjamins tagad ir tavs aizbildnis debesīs. Viņš turpina tevi mīlēt un sargāt. Viņš grib, lai tu arī turpinātu augt un attīstīties, lai tu arī saprastu tās dāvanas, ko Dievs tev dod.

Mēs visi esam aicināti būt „garīgi cilvēki”. Mēs neesam saņēmuši pasaules garu, bet To Garu, kas ir no Dieva. Mēs esam aicināti saprast to, kas mums dota no Dieva — mīlestību, žēlastību, cerību. Un mēs esam aicināti runāt par to ne ar vārdiem, ko māca cilvēku gudrība, bet ar vārdiem, ko māca Gars.

Benjamins Vo, dārgais Ben, tu mums parādīji, ko nozīmē būt „garīgam cilvēkam”. Tu saprati Dieva dāvanas un dalījies ar tām. Tu esi tagad pie Dieva, kur viss ir pilnīgi skaidrs. Lūdzies par mums, lai mēs arī spētu saprast un dzīvot pēc Dieva Gara.

Kādu mazu, bet nozīmīgu lietu mēs varam paņemt līdzi šodien? Pāvils saka: „Mēs runājam par to... ar vārdiem, ko māca Gars.” Šodien, kad jūs satiksiet kādu cilvēku, kurš ir skumjš vai kuram ir vajadzīga palīdzība, nevis vienkārši piedāvājiet pasaulīgu gudrību vai padomu. Mēģiniet runāt ar Gara vārdiem. Piedāvājiet Dieva mīlestību, Dieva cerību, Dieva mieru. Piemēram, kā Benjamins piedāvāja savu krājkasīti — nevis kā gudru risinājumu, bet kā mīlestības žestu. Tā ir tāda runa, kas patīk Dievam.

Un tā, kad mēs iziesim pa šīm durvīm, atcerēsimies Benjamina piemiņu un viņa garīgo gudrību. Lai Dieva miers, kas ir augstāks par katru saprašanu, pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Āmen.