Svētās Terēzes no Bērna Jēzus, Baznīcas mācītājas, piemiņas diena

Mēs bieži domājam par savu dzīvi kā par karti, kuru paši esam uzzīmējuši. Mēs plānojam ceļus, mēs izvēlamies galamērķus, un mēs ticam, ka ar pietiekamu rūpību un zināšanām mēs varam izvairīties no visām vētrām. Es domāju par Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā precīzs instruments – viņš pētīja mākoņdatošanu un sistēmas ar tādu pašu aizrautību, ar kādu citi bērni skatās multfilmas. Viņš bija tas, kurš savā prātā jau bija izveidojis „con chim airlines” – savu aviokompāniju, kur katrs reiss bija solis pretī neaptveramiem debesu plašumiem. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts kods, kuru var atšifrēt un izpētīt.

Bet šodienas Svētie Raksti mūs ieved vietā, kur šī loģika apstājas. Mēs dzirdam Ījabu – vīru, kurš ir zaudējis visu, kas viņam bija dārgs. Viņš kliedz no savas sāpju dziļienes: „Pity me, pity me, O you my friends, for the hand of God has struck me!” Ījabs stāv pelnos un nezina, kāpēc viņa nams ir sabrucis. Un tomēr, tieši tajā brīdī, kad viss šķiet zaudēts, viņš izsaka vārdus, kas ir kā gaisma tumšā telpā: „But as for me, I know that my Vindicator lives, and that he will at last stand forth upon the dust.” Viņš tic, ka redzēs Dievu savā miesā. Viņš tic, ka mīlestība, kas ir bijusi, nepazūd, bet tiek uzglabāta Dieva mūžībā.

Alan un Thao, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā garš, nebeidzams ceļš caur miglu. Es zinu, ka ir dienas, kad klusums mājās nav vienkārši klusums, bet gan telpa, kas pilna ar Benjamīna klātbūtnes atbalsīm. Es zinu, ka jūs atceraties to zēnu, kurš vienmēr ar smaidu teica „Labrīt, tēt”, un to zēnu, kurš, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, bija gatavs atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja, jo tas nebija vajadzīgs, bet tas piedāvājums – tā bija viņa sirds būtība. Viņš bija dāsns, viņš bija mīlošs, viņš bija patiess.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām izdarīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis.

Evaņģēlijā Jēzus sūta savus mācekļus kā jērus starp vilkiem. Viņš saka: „Into whatever house you enter, first say, ‘Peace to this household.’” Šis miers, ko Jēzus piedāvā, nav miers, kas nozīmē, ka bēdas neeksistē. Tas ir miers, kas saka: „Es esmu šeit, pat tad, kad viss brūk.” Kad Jēzus saka: „The Kingdom of God is at hand for you,” Viņš mums atgādina, ka Dieva valstība nav kaut kur tālu nākotnē, bet tā ir tepat, mūsu ciešanās, mūsu atmiņās, mūsu mīlestībā pret tiem, kurus mēs esam palaiduši uz Debesīm.

Benjamīns tagad ir šajā Valstībā. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja lidmašīnas, ir sasniedzis savu mērķi. Viņš ir pie Tēva, viņš ir vesels, viņš ir brīvs. Un Raien, dārgais brāli, tu esi bijis tik stiprs. Tu esi bijis viņa komandas biedrs, viņa labākais draugs. Atceries, ka šī saikne starp jums nepārtrūkst. Viņš tevi redz. Viņš priecājas par tevi, kad tu mācies, kad tu augi, kad tu dzīvo. Viņš vēlas, lai tu dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu prieku un zinātkāri, kāda bija viņam.

Šodienas svētā, Terēze no Bērna Jēzus, mums māca „mazo ceļu”. Viņa saka, ka mēs nevaram darīt lielas lietas, bet mēs varam darīt mazas lietas ar lielu mīlestību. Benjamīns dzīvoja šo mazo ceļu. Viņa mīlestība turpina dzīvot tajā akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību tiem, kam trūkst visvienkāršākā. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par realitāti, jo viņa atstātā mīlestība izplatās tālāk, nekā mēs spējam iedomāties. Viņš nav prom no šīs mīlestības; viņš ir tās daļa.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Mēs varam paņemt līdzi apziņu, ka Dievs mūs nepamet arī tad, kad zeme brūk zem kājām. Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, vienkārši aiznesot nedaudz no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva Debesu mielastā, vesels un brīvs. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav asaru un šķiršanās. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās. Viņš ir tas, kurš ir devis, un Viņš ir tas, kurš ir uzņēmis Benjamīnu savā mūžīgajā gaismā. Lai miers, ko dod tikai Dievs, piepilda jūsu sirdis un dod jums spēku dzīvot tālāk – mīlot, cerot un gaidot to lielo satikšanos, kas nekad nebeigsies.