Sestdiena pēc divdesmit sestās nedēļas parastajā laikā

Mēs bieži iedomājamies dzīvi kā lielu, smagu nastu, kuru mums vajag nest pašiem saviem spēkiem, katru dienu skaitot soļus, analizējot kļūdas un mēģinot uzminēt, kas mūs sagaida aiz nākamā pagrieziena. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts darbojās ar apbrīnojamu precizitāti un brīnumainu vieglumu. Viņš ar tādu pašu dedzību pētīja tehnoloģiju sarežģītās sistēmas, ar kādu citi bērni pēta rotaļlietas, un viņa prātā jau dzima pašam sava aviokompānija – „con chim airlines”, kuras ideja vien lika viņam klusi ķiķināt un smaidīt ar to bērnišķīgo, tīro prieku, ko varēja sajust ikviens, kurš bija viņam blakus. Viņa acīs pasaule bija brīnišķīga telpa, kas pilna atklājumu, kur katrs lidaparāts debesīs bija uzaicinājums lidot augstāk, plašāk, tālāk.

Bet tad Svētie Raksti mūs ieved vietā, kur visa mūsu cilvēciskā loģika un kontrole pēkšņi apstājas. Mēs dzirdam Ījabu, kurš pēc tik daudzām vētrām un neizdibināmām ciešanām stāv klusuma priekšā un saka: „Es esmu runājis par lietām, kuras es nesapratu, kas bija man par brīnišķīgām, kuras es nezināju.” Ījabs vairs negrib pierādīt savu taisnību; viņš ir saticis Dievu nevis vārdos, bet savas dzīves dziļākajā ievainojumā. Viņš atver savu sirdi un saka: „Agrāk es tevi pazinu tikai no nostāstiem, bet tagad mana acs tevi redz.” Ir brīži, kad dzīve mūs nostāda jautājumu priekšā, uz kuriem nav atbilžu grāmatu, un vienīgais, kas paliek, ir šī klusā sastapšanās ar To, kurš mūs pazīst līdz pašam dibenam.

Alan un Thao, es zinu, cik smagi šie trīs mēneši kopš 13. jūnija gulstas uz jūsu sirdīm. Es zinu, ka ir rīti, kad klusums mājās nav miers, bet gan telpa, kas pilna Benjamīna smieklu un viņa maigās klātbūtnes atbalsīm. Jūs atceraties viņa spožu prātu, viņa cieņu pret jums, un to apbrīnojamo brīdi, kad piecpadsmit gadu vecumā, pilnīgi neprasīts, viņš bija gatavs atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cietis no slimības. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – jo tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis.

Evaņģēlijā Jēzus priecājas Garā un saka Tēvam: „Es pateicos Tev, Tēvs, Debesu un zemes Kungs, ka Tu esi apslēpis šīs lietas gudrajiem un prātīgajiem un esi tās atklājis mazajiem!” Jēzus skatās uz saviem mācekļi un saka: „Svētīgas ir acis, kas redz to, ko jūs redzat!” Benjamīns dzīvoja ar šo bērnišķīgo, tīro sirdi. Viņš skatījās uz pasauli ar apbrīnu, nevis ar aprēķinu. Viņš tagad redz to, ko mēs šeit varam tikai nojaust. Viņš ir tur, kur vairs nav slimību, nav noguruma, nav asaru.

Raien, dārgais brāli, tu esi bijis tik stiprs. Tu esi dalījis ar Benjamīnu gan ikdienas ceļus, gan sapņus. Atceries, ka šī saikne starp jums nepārtrūkst. Viņš tevi redz un priecājas par tevi. Dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu mīlestību un ziņkāri, kāda bija tavam brālim. Tu neesi viens; tevi mīl tavas ģimenes locekļi un pats Dievs.

Benjamīna mīlestība turpina dzīvot. Tā elpo tajā tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību un veldzējumu tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Viņa vidējais vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par dzīvu liecību tam, ka mīlestība nebeidzas ar nāvi, bet izplatās tālāk, nekā mēs spējam aptvert.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, aiznesot mazliet no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva, vesels un brīvs. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav šķiršanās. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās, šodien un mūžīgi. Āmen.