Trīsdesmitās parastā laika nedēļas pirmdiena

Iedomājieties klusu dienas vidus stundu, kad saules gaisma krīt pa logu un apgaismo puteklīšus, kas lēni dejo gaisā. Tā ir pavisam parasta istaba, kurā nekas īpašs nenotiek. Un tomēr šajā vienkāršībā ir kaut kas svēts. Pēdējos mēnešos jūs esat iemācījušies pamanīt šos mazos brīžus – gaismas joslu uz grīdas, krūzi, kas palikusi uz galda, kurpes pie durvīm. Tās ir klusas liecības par kādu, kurš te ir bijis, par kādu, kura soļi vēl pirms neilga laika atbalsojās mājā. Mēs šeit esam sanākuši nevis tāpēc, ka mums būtu viegli, bet tāpēc, ka mums ir vajadzīga gaisma, kas spēj sasniegt dziļāk par mūsu ikdienas rūpēm.

Šodienas pirmajā lasījumā svētais Pāvils efeziešiem saka vārdus, kas griežas tieši mūsu sirds dziļumos: „Jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad jūs esat gaisma Kungs. Dzīvojiet kā gaismas bērni.” Pāvils neprasa mums izlikties, ka pasaule nav pilna ēnu. Viņš saka ko daudz lielāku – ka gaisma nav kaut kas tāds, ko mēs paši uzceļam, bet kaut kas tāds, kas mums ir dots. Pārvērtības nenotiek ar skaļiem vārdiem; tās notiek klusumā, kad mēs ļaujamies Dieva skatienam. Pāvils izmanto tēlu par gaismu un tumsu, bet viņš nerunā par morālu pirksta kratīšanu. Viņš runā par siltumu. Par to saules stariņu, kas pēkšņi iespīd telpā un sasilda to, kas bija sastindzis.

Kad mēs domājam par mūsu dārgo Benjamīnu, mēs atceramies zēnu, kura prāts bija tik ass un atvērts pasaulei. Bet šodien, skatoties uz viņu caur šodienas vārdu, mans prāts kavējas pie kādas pavisam vienkāršas un brīnišķīgas lietas – pie tām neskaitāmajām reizēm, kad viņš ar savu tēvu stāvēja lidostu malā vai lidojuma priekšā, vērojot milzīgās lidmašīnas, kas paceļas debesīs. Benjamīnam patika domāt par savu sapņu aviokompāniju „con chim airlines” – viņš par to stāstīja ar tādu vieglu, gaisīgu smaidu un klusu gigināšanu, ka ikviens, kas klausījās, nevarēja nepasmaidīt līdzi. Tā nebija tikai bērna aizraušanās ar tehniku vai dzinēju dārdienu. Tā bija dziļa vēlme saprast, kā pasaule savienojas, kā paceļas tas, kas šķiet smags, un kā var lidot tur, kur nav šķēršļu. Viņš pats bija kā tāds lidaparāts, kas savā īsajā dzīves lidojumā paspēja aizskart tik daudzas sirdis.

Un tomēr mums ir jāpārstāj runāt ar skaistiem salīdzinājumiem un jāpasaka tas, kas ir jāpasaka. Sāpes ir īstas. Alan un Thao, es zinu, cik smagi ir turpināt iet pēc četriem mēnešiem. Ir rīti, kad gaisma aiz loga neiepriecina, bet tikai atgādina par to, kā trūkst. Ir klusuma brīži, kad māja šķiet pārāk liela un tukša. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo tas, ko neviens cilvēks nedrīkstētu nest. Un es zinu, ka tur, kur klusums ir visdziļākais, mēdz ielavīties tas klusais, indīgais jautājums: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, ar vislielāko maigi un noteikti noņemt šo akmeni no jūsu krūtīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds nokavēts solis. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem – tā ir nežēlīga vētra, pret kuru neviena vecāku mīlestība vai piesardzība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru kopīgo ceļojumu, ar katru sarunu lidostās un mājās. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu asaras un tur jūs savās rokās. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj.

…

Un tad šodienas evaņģēlijā mēs satiekam kādu citu cilvēku, kurš bija saliekts un nevarēja iztaisnoties. Lūkas evaņģēlijs mums stāsta par sievieti, kuru astoņpadsmit gadus bija sasaistījis garīgs slogs. Viņa staigāja, skatoties tikai uz zemi, nespējot pacelt acis pret debesīm. Jēzus viņu ierauga sinagogā. Viņš nepagaidīja, kamēr viņa lūgs, viņš nepaklausīja tiem, kas teica, ka ir citas dienas dziedināšanai. Jēzus pasauc viņu un saka: „Sieviete, tu esi atbrīvota no savas vājības.” Un viņa uzreiz iztaisnojās.

Vai jūs dzirdat šo vārdu? Atbrīvota.

Šis ir tas brīdis, kad evaņģēlijs ielaužas mūsu sāpēs nevis kā teorija, bet kā dzīvs pieskāriens. Padomājiet par to tēva sapni, ko jūs piedzīvojāt pirms dažiem mēnešiem – naktī, kad Benjamīns stāvēja pie durvīm, vesels un spēcīgs zaļos šortos, un mierināja jūs: „Ba o, test nào con cũng qua hết... Con tự thở được bình thường mà.” Ba, viss ir kārtībā, es varu elpot. Tā nav tikai nakts vīzija; tā ir Kristus apsolījums. Benjamīns nav saliekts vairs. Viņš stāv taisni Debesu Valstībā. Viņš ir atbrīvots no visa smaguma, un tagad viņš skatās uz jums ar tādu pašu maigu smaidu, kādu jūs atceraties no viņa dzīves.

Ryan, dārgais zēn, tu sēdi šeit, un es zinu, cik ļoti tev pietrūkst brāļa. Tu atceries to brīdi, kad jūs abi ar anh Minh un Ben stāvējāt Japānas tempļa arka vidū, sadevušies rokās baltos kreklos, vai tad, kad jūs smējāties kopā pie pho restorāna durvīm. Ben tevi redz. Viņš nav prom uz visiem laikiem; viņš ir tavs vislabākais draugs Debesīs, kurš turpina tevi pieskatīt. Esi stiprs saviem vecākiem un turpini dzīvot tā, lai katrs tavs smaids būtu kā atbalss no viņa prieka.

Un ikvienam no jums, kas šobrīd klausās – vai jūs esat telpā vai tālu prom, ja jūs nesat savu klusu slimības, zaudējuma vai neziņas krustu –, dzirdiet šo: Dievs jūs redz. Jūs neesat aizmirsti. Tāpat kā tā tīrā ūdens aka Cà Mau pilsētā Vjetnamā, kas uzcelta Benjamīna piemiņai, lai dotu dzīvības ūdeni izslāpušajiem, tāpat arī Dieva žēlastība turpina plūst caur mūsu mazākajiem darbiem, caur mūsu kluso mīlestību, kas nepazūd līdz ar nāvi.

Ko mēs šodien varam paņemt sev līdzi, kad iziesim pa šīm durvīm? Neesiet bargi pret sevi. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, bez liekiem vārdiem, gluži kā tad, kad Benjamīns vēlējās atdot savu mazo krājkasīti savam onkulim, vienkārši tāpēc, ka viņa sirds bija pilna ar mīlestību. Padalieties ar kādu smaidu, pasakiet labu vārdu vai vienkārši paskatieties debesīs, kad redzat lidojam lidmašīnu. Ziniet, ka mīlestība nekad nebeidzas. Mēs esam gaismas bērni, un gaisma vienmēr uzvar tumsu. Āmen.