Sestdiena, divdesmit septītās nedēļas pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži vien skatāmies uz pasauli kā uz sarežģītu mehānismu, kas jāizprot, jāuzlabo un jāoptimizē. Mēs meklējam kārtību, mēs meklējam loģiskus izskaidrojumus, un mēs cenšamies būvēt savu dzīvi uz pamatiem, kurus paši varam kontrolēt. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts bija tik brīnišķīgi atvērts šai pasaulei – viņš ne tikai mācījās par tehnoloģijām, viņš tās izjuta kā savu dabisko valodu. Atcerieties to zēnu, kurš ar aizrautību pētīja mākoņdatošanas arhitektūru, kurš sapņoja par savu „con chim airlines” – savu lidmašīnu kompāniju. Viņa acīs katra lidmašīna, katrs Boeing 737, bija kā aicinājums uz kaut ko lielāku, kā iespēja pacelties pāri ikdienas ierobežojumiem. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”, un viņš patiesi centās – ar savu prātu, ar savu dāsnumu, ar savu smaidu.

Bet šodienas Dieva Vārds mūs aicina uz kaut ko dziļāku nekā tikai saprašana. Svētais Pāvils vēstulē galatiešiem mums atgādina, ka mēs esam „Dieva bērni Kristū Jēzū”. Viņš saka: „Jo visi, kas kristīti Kristū, esat tērpušies Kristū.” Tas ir tik būtiski. Mēs neesam tikai savu sasniegumu summa, mēs neesam tikai savs „kods”, savas ambīcijas vai savas zināšanas. Mēs esam Dieva bērni. Pāvils uzsver, ka ticība ir atvērusi mums durvis uz pilnīgi jaunu realitāti, kurā vecās robežas – starp jūdu un grieķi, starp vergu un brīvo – vairs nepastāv. Mēs visi esam vienoti Kristū.

Evaņģēlijā mēs redzam kādu sievieti no pūļa, kura, apburta no Jēzus vārdiem, izsaucas: „Svētītas ir tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, pie kurām tu esi zīdis!” Viņa redz Jēzu caur cilvēciskās mīlestības un ģimenes saikņu prizmu. Viņa redz māti un dēlu. Un Jēzus viņai atbild ar vārdiem, kas var šķist pārsteidzoši: „Drīzāk svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda.” Jēzus šeit nenoliedz ģimenes mīlestību, nē, Viņš to paceļ augstākā līmenī. Viņš mums saka, ka mūsu visdziļākā identitāte, mūsu vislielākā svētība nav tikai mūsu bioloģiskajās saknēs, bet gan mūsu atvērtībā Dieva gribai.

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā garš un grūts lidojums caur mākoņiem. Es zinu, ka jūsu mājās joprojām ir vietas, kur Benjamīna klātbūtne ir tik dzīva, ka šķiet, viņš tūlīt ienāks istabā. Es zinu, ka ir rīti, kad jūs pamostaties un pirmā doma ir par viņu – par to zēnu, kurš vienmēr bija tik uzmanīgs, tik mīļš, kurš nekad neaizmirsa pateikt „Labrīt, tēt”. Viņš bija zēns, kurš bija tik dāsns, ka 15 gadu vecumā bija gatavs atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi. Tas ir tas, ko nozīmē „dzirdēt Dieva vārdu un to pildīt”. Tas ir tas, ko Benjamīns darīja savā īsajā, bet tik bagātajā dzīvē.

Es zinu, ka dažreiz klusumā ienāk tas smagais jautājums, kas nomoka daudzus vecākus: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Benjamīna slimība nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuud vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa osta. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar lietām, kas stāv pāri visai cilvēciskajai loģikai, pāri visiem mūsu aprēķiniem. Tas nav jūsu iztrūkums. Tā ir ciešanu noslēpumainā daba, kurā mēs visi esam iesaistīti, līdz brīdim, kad Dievs mūs visus sasauks mājās. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs neesat kļūdījušies. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis. Dievs neprasa no jums būt nevainojamiem; Viņš prasa no jums būt mīlētiem.

Benjamīns tagad ir mājās. Viņš ir „Banquet of Heaven”. Viņš vairs nav ierobežots ne ar kādiem fiziskiem šķēršļiem. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja lidmašīnas un debesis, tagad redz visu no Tēva skatupunkta. Viņš redz jūs. Viņš redz Raienu, savu brāli, savu labāko draugu. Raien, esi stiprs. Tavs brālis ir tavs sargeņģelis. Viņš tevi mīl. Dzīvo tā, lai viņa smaids turpinātu dzīvot caur tevi. Benjamīna mīlestība turpina darboties. Tā plūst ūdenī, kas veldzējis slāpstošos Cà Mau ciematā. Tā dzīvo katrā klusā labā darbā, ko mēs darām viņa vārdā. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par „ticību, kas darbojas mīlestībā”. Mēs neesam aicināti saprast visu. Mēs esam aicināti mīlēt tā, kā Benjamīns mīlēja – vienkārši, bez nosacījumiem, ar visu savu sirdi.

Šodien, kad jūs atgriezīsieties savās mājās, atcerieties: jūs neesat vieni. Dievs jūs mīl. Viņš tur jūs savās rokās, šodien, rīt un vienmēr. Kad jūs jūtaties vientuļi, kad ilgas pēc viņa kļūst pārāk lielas, klauvējiet pie Dieva sirds. Viņš jums atvērs. Viņš jums dos mieru, kas ir augstāks par katru prātu. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga, saulaina gaisma. Līdz tam – turiet savas sirdis atvērtas. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās. Āmen.