Otrdiena, divdesmit astotā nedēļa pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži vien cenšamies savu dzīvi sakārtot kā nevainojamu programmatūras kodu. Mēs vēlamies, lai katra rinda, katra darbība un katra diena būtu loģiski pamatota, lai viss būtu paredzams, drošs un, galvenais, ārēji nevainojams. Mēs pulējam savus traukus, mēs kārtojam savas ārējās dzīves fasādes, cerot, ka šī kārtība pasargās mūs no haosa. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts bija kā spoža, skaidra gaisma, kas ar apbrīnojamu vieglumu orientējās mākoņdatošanas arhitektūrā un sarežģītos algoritmos. Viņš bija zēns, kurš ne tikai sapņoja par lidošanu, bet vēlējās radīt savu „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts debesu plašums, kur katra lidmašīna bija aicinājums uz kaut ko lielāku, uz iespēju pacelties pāri ikdienas ierobežojumiem. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”, un viņš patiesi centās – ar savu prātu, ar savu dāsnumu, ar savu smaidu.

Bet šodienas Dieva Vārds mūs aicina uz kaut ko pavisam citu. Evaņģēlijā Jēzus atrodas pie farizeja galda. Farizejs ir pārsteigts, ka Jēzus neievēro „preskriptīvo mazgāšanu”. Viņš raugās uz ārējo. Viņš raugās uz to, vai viss ir kārtībā, vai rituāls ir izpildīts. Jēzus atbilde ir skarba, bet atbrīvojoša: „Ak, jūs farizeji! Kaut jūs tīrāt kausa un šķīvja ārpusi, jūsu iekšiene ir pilna laupīšanas un ļaunuma.” Jēzus jautā: „Vai tad tas, kas radīja ārpusi, nav radījis arī iekšpusi?”

Šis jautājums – „Vai tas, kas radīja ārpusi, nav radījis arī iekšpusi?” – ir tas, kas man liek domāt par Benjaminu. Mēs tik bieži dzīvojam, rūpējoties par ārpusi, par to, ko citi redz, par to, kā mums vajadzētu izskatīties šajā sāpju pilnajā laikā. Mēs cenšamies „mazgāt savus traukus”, lai pasaule neredzētu mūsu iekšējo postu. Bet Dievs mūs aicina uz ko citu. Viņš aicina uz sirds tīrību, kas nozīmē – uz dāsnumu, uz mīlestību, uz patiesumu. „Bet kā to, kas ir iekšpusē, dodiet žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jums būs tīrs.” Tas ir aicinājums atdot sevi, pat ja mums šķiet, ka esam tukši.

Atcerieties to brīdi, kad Benjamīns, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, teica saviem vecākiem, ka vēlas atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kurš cieta no diviem insultiem. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Tas bija tas „iekšienes” dāsnums, par kuru runā Jēzus. Benjamīns necentās izskatīties labs; viņš vienkārši bija mīlošs. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi.

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka šie četri mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā ceļojums caur biezu miglu, kur debesis šķiet aizvērtas un jautājumi paliek bez skaidrām atbildēm. Es zinu, ka ir rīti, kad klusums mājās nav miers, bet gan tukšums, kas pilns ar Benjamīna smieklu un viņa klātbūtnes atbalsīm. Es zinu, ka jūs joprojām dzirdat viņa balsi, kad domājat par „con chim airlines”, un ka katra lidmašīna debesīs atgādina par to, ko jūs esat zaudējuši. Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums, kas nomoka daudzus vecākus: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Benjamīna slimība nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa osta. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar lietām, kas stāv pāri visai cilvēciskajai loģikai, pāri visiem mūsu „koda” aprēķiniem. Tas nav jūsu iztrūkums. Tā ir ciešanu noslēpumainā daba, kurā mēs visi esam iesaistīti, līdz brīdim, kad Dievs mūs visus sasauks mājās. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs neesat kļūdījušies. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis. Dievs neprasa no jums būt nevainojamiem; Viņš prasa no jums būt mīlētiem.

Svētais Pāvils vēstulē galatiešiem mums atgādina: „Kristus mūs atbrīvoja, lai mēs būtu brīvi.” Šī brīvība nav brīvība no sāpēm, bet brīvība no bailēm un vainas. Jūs esat brīvi mīlēt Benjaminu arī tagad, kad viņš ir „Banquet of Heaven”. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja debesis, tagad redz visu no Tēva skatupunkta. Viņš redz jūs. Viņš redz Raienu, savu brāli, savu labāko draugu. Raien, esi stiprs. Tavs brālis ir tavs sargeņģelis. Viņš tevi mīl. Dzīvo tā, lai viņa smaids turpinātu dzīvot caur tevi. Benjamīna mīlestība turpina darboties. Tā plūst ūdenī, kas veldzējis slāpstošos Cà Mau ciematā. Tā dzīvo katrā klusā labā darbā, ko mēs darām viņa vārdā. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par „ticību, kas darbojas mīlestībā”. Mēs neesam aicināti saprast visu. Mēs esam aicināti mīlēt tā, kā Benjamīns mīlēja – vienkārši, bez nosacījumiem, ar visu savu sirdi.

Šodien, kad jūs atgriezīsieties savās mājās, atcerieties: jūs neesat vieni. Dievs jūs mīl. Viņš tur jūs savās rokās, šodien, rīt un vienmēr. Kad jūs jūtaties vientuļi, kad ilgas pēc viņa kļūst pārāk lielas, klauvējiet pie Dieva sirds. Viņš jums atvērs. Viņš jums dos mieru, kas ir augstāks par katru prātu. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga, saulaina gaisma. Līdz tam – turiet savas sirdis atvērtas. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās. Un atcerieties, ka katra laba lieta, ko jūs darāt, katrs žēlsirdības darbs, ko jūs veicat klusībā, ir kā akmens, ko jūs ieliekat tajā pašā „Well of Love”, kas nes dzīvību. Jūs neesat zaudējuši mīlestību; jūs to tikai esat nodevuši Dieva glabāšanā. Viņš to atdos jums pilnībā, kad pienāks laiks. Āmen.