Trīsdesmit otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži savu dzīvi iztēlojamies kā ceļojumu, kuram ir skaidrs galamērķis, precīzi aprēķināts maršruts un drošības sistēmas, kas mūs pasargās no negaidītiem pavērsieniem. Mēs esam kā ceļinieki, kas rūpīgi pārbauda savu bagāžu, pārliecinoties, ka esam paņēmuši visu nepieciešamo, lai ceļš būtu drošs. Mēs plānojam, mēs paredzam, mēs būvējam savas dienas ar tādu pašu dedzību, ar kādu Benjamīns Vo pētīja lidmašīnu tehniskās specifikācijas vai sapņoja par savu 'con chim airlines'. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā precīzs kompass, vienmēr vērsts uz izzināšanu, uz augstumu, uz nākotni, ko viņš redzēja tik skaidri. Viņš bija zēns, kurš savā sirdī nesa ne tikai savu mīlestību pret ģimeni, bet arī to neizskaidrojamo, brīnišķīgo aizrautību, kas piemīt tikai tiem, kas patiesi mīl dzīvi.

Bet šodienas evaņģēlijs mums stāsta par desmit jaunavām, kas gaida līgavaini. Piecas bija gudras, piecas – neprātīgas. Viņas visas gaidīja. Viņas visas aizmiga. Un tad, pusnaktī, atskanēja sauciens: 'Lūk, līgavainis! Izejiet viņam pretī!' Un tieši šeit, šajā pusnakts stundā, kad viss šķiet apstājies, kad mūsu pašu gaismas šķiet izdziestam, mēs sastopamies ar īstenību, kas ir daudz lielāka par mūsu plāniem. Mēs sastopamies ar gaidīšanu, kas nav tikai laika pavadīšana, bet sirds stāvoklis.

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši četri mēneši kopš brīža, kad Benjamīns devās mājās pie Tēva. Es zinu, ka šis laiks ir bijis kā garš, tumšs tunelis. Ir rīti, kad klusums mājā ir tik smags, ka tas šķiet gandrīz taustāms. Un es zinu, ka tajā tukšumā, kurā jūs atrodaties, mēdz ielavīties tas indīgais, smagais akmens: 'Vai es varēju izdarīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es biju pietiekami uzmanīgs?' Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles – tā ir vētra, pret kuras negaidītumu neviena vecāku mīlestība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava sirds pukstu. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu asaras un tur jūs savās rokās. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj. Jūs esat bijuši viņa pasaule, un viņš to zināja katrā savā smaidā.

Svētais Pāvils mums šodien saka: 'Mēs negribam, brāļi, ka jūs būtu neziņā par tiem, kas aizmiguši.' Viņš mums atgādina, ka mūsu cerība nav balstīta uz mūsu spēju visu saprast, bet uz to, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tas ir tas eļļas krājums, kas mums ir vajadzīgs – nevis mūsu pašu sasniegumi, nevis mūsu loģikas spējas, bet mūsu ticība, ka Kristus mūs atkal savienos. Benjamīns tagad ir šajā gaismā. Viņš vairs negaida; viņš ir sastapis Līgavaini. Viņš, kurš vienmēr bija tik zinātkārs, kurš vienmēr meklēja atbildes, tagad redz to, ko mēs tikai nojaušam – to bezgalīgo Dieva mīlestību, kas ir stiprāka par nāvi.

Atcerieties to brīdi, kad Benjamīns, vēl būdams zēns, piedāvāja saviem vecākiem visu savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam, kad tas bija slims. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā, bet pats šis piedāvājums – pilnīga, nesavtīga vēlme atdot visu, kas viņam piederēja – atklāj to gaismu, kāda plūda no viņa dvēseles. Tas nebija bērnišķīgs impulss; tas bija viņa būtības atspulgs. Viņš bija zēns, kurš saprata, ka mīlestība ir darbība, nevis vārdi. Viņš bija kā tas bērns, par kuru Jēzus saka: 'Tādiem pieder Debesu valstība.' Viņa dāsnā sirds tagad atspoguļojas tajā 'akā', kas nes viņa vārdu Vjetnamā, dodot dzīvības ūdeni citiem. Tā ir viņa mīlestības turpinājums – kluss, nemanāms, bet dzīvību nesošs.

Ryan, dārgais zēn, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa. Tu esi daļa no šī stāsta. Tu esi tas, kurš nes tālāk to prieku, ko jūs kopā dalījāt. Kad tu jūties viens, atceries, ka Ben tevi redz. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš priecājas par katru tavu soli, par katru tavu smaidu. Viņš nav prom uz visiem laikiem; viņš ir atradis to 'namu', kurā viņš var skatīties uz Kunga mīlestību bez jebkādām aizsegām. Viņš ir tajā vietā, kur lidmašīnas lido bez dzinējiem, kur mākoņdatošana ir tikai Dieva mīlestības atspulgs. Viņš ir mājās.

Jēzus šodien saka: 'Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt ne dienu, ne stundu.' Mēs bieži domājam, ka 'nomodā' nozīmē būt saspringtiem, bažīgiem. Bet īstais nomods ir sirds, kas ir atvērta mīlestībai. Tas ir kā gaidīt mīļoto cilvēku, zinot, ka viņš noteikti nāks. Tas ir kā skatīties debesīs, kad tuvojas lidmašīna, ar to pašu kluso aizrautību, ar kādu Benjamīns gaidīja savus 'putnus'. Mēs esam aicināti dzīvot ar šādu cerību. Mēs esam aicināti mīlēt tā, kā Benjamīns mīlēja – vienkārši, bez liekām domām, ar pilnu atdevi.

Jūs, kas šobrīd ciešat, kas nesat savu zaudējuma krustu, dzirdiet šo: Dievs jūs neapsūdz. Viņš jūs tur savās rokās. Jūs esat bijuši labākie vecāki, kādus Benjamīns varēja vēlēties. Jūs esat mīlējuši viņu ar katru savu sirdspukstu. Ļaujiet sev sērot, bet neļaujiet vainai nozagt jūsu mieru. Vaina ir meli, kas saka, ka jūs esat kontrolējuši neiespējamo. Jūs esat mīlējuši, un tas ir vienīgais, kam ir nozīme. Ļaujiet sev raudāt, bet raudiet kā tie, kam ir cerība. Jo mēs zinām, ka tas, kurš ir uzticīgs mazās lietās, ir atradis savu vietu lielajās lietās pie Dieva.

Izejot šodien no šīs lūgšanu vietas, necentieties atrisināt visu savu dzīvi uzreiz. Jēzus saka: 'Sēdies un aprēķini.' Bet mēs aprēķinām nevis savas spējas, bet Dieva žēlastību. Cik liela ir Viņa žēlastība? Tā ir bezgalīga. Tā sniedzas līdz pat Benjamīnam, līdz pat tai akai Vjetnamā, līdz pat katram jūsu sirdspukstam, kad jūs domājat par viņu. Izdariet šodien kaut ko mazu. Varbūt pasmaidiet kādam, kurš izskatās bēdīgs. Varbūt paskatieties debesīs un, ieraudzījuši lidmašīnu, paceliet acis augšup, pasmaidiet un atcerieties: mīlestība nekad nebeidzas. Tā tikai maina savu veidolu, kļūstot par tiltu starp zemi un debesīm. Dievs ir ar jums. Viņš tur jūs savās rokās šodien un mūžam. Āmen.