Svēto apustuļu Simona un Jūdas svētki

Iedomājieties klusu akmeni, kas tiek ielikts pašā pamatnē, dziļi zem zemes, pirms vēl uzslies sienas vai jumts redzēs sauli. Tas ir kluss, neredzams darbs. Neviens garāmgājējs uz to neskatās, bet bez tā visa ēka sabruktu. Svētais Pāvils šodien mums atgādina kaut ko pārsteidzošu: mēs vairs neesam svešinieki, bet Dieva nama locekļi, uzbūvēti uz apustuļu un praviešu pamata, kur pats Kristus Jēzus ir stūra akmens. Viss nams turas kopā un aug par svētu templi Kunga toņos.

Es domāju par šo tēlu – par akmeni un pamatni, kas notur visu konstrukciju. Un mans skats neviļus kavējas pie kādas pavisam vienkāršas lietas no mūsu dārgā Benjamīna dzīves. Jūs atceraties to brīdi virtuvē, kad viņš, ģērbies zilās rūtainajās pidžamas biksēs un tumši pelēkā kreklā ar mazu krustiņu kaklā, stāvēja ar spēļu pulti rokās, domīgi veroties sānis. Tāds pavisam ikdienišķs, kluss mirklis mājās. Viņš bija zēns, kura prāts ar neticamu vieglumu koda nākotnes tehnoloģijas, mākoņdatošanu un AWS serverus, bet kura sirds vienmēr palika neticami maiga un tuva ģimenei. Viņš bija tas, kurš gribēja palīdzēt citiem tik ļoti, ka reiz, kad onkulis Viljams cieta no slimības, piecpadsmitgadīgais Benjamīns vienkārši pateica saviem vecākiem, ka ir gatavs atdot visu savu krājkasīti – visu, kas viņam bija, lai palīdzētu. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā... bet pats piedāvājums, tā vēlme atdot visu bez vilcināšanās, paliek kā dzīvs akmens viņa mīlestības pamatnē.

Un tomēr, pirms mēs dodamies tālāk, mums ir jāapstājas un jāpasaka tas, kas ir jāpasaka. Alan un Thao, es zinu, cik smagi ir pēc četriem mēnešiem turpināt šo ceļu. Ir rīti, kad klusums mājā spiež pie zemes, un ir naktis, kad miegs nenāk. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo vissmagākais, ko dzīve var uzlikt uz pleciem. Un es zinu, ka tur, kur sāpes ir visdziļākās, klusi ielavās tas indīgais jautājums: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk? Vai man vajadzēja pamanīt agrāk?” Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo smago akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds nokavēts solis. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem – tā ir nežēlīga vētra, pret kuras negaidītumu neviena vecāku mīlestība vai piesardzība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru kopīgo ceļojumu, ar katru lidostas malu, kur kopā skatījāties uz debesīs paceļamām lidmašīnām. Dievs nav soģis, kas meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu asaras un tur jūs savās rokās. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj.

…

Un tad evaņģēlijā mēs redzam pašu Jēzu, kurš dodas uz kalnu un pavada visu nakti lūgšanā Dievam. Iedomājieties šo klusumu zem nakts debesīm, kur Jēzus viens pats sarunājas ar Tēvu, gatavojoties izvēlēties savus apustuļus – tos pašus vīrus, kuri vēlāk kļūs par pamatu Baznīcai. Viņš viņus nosauc vārdā: Simons, Andrejs, Jēkabs, Jānis... Katrs no viņiem bija savādāks, katram bija savas vājības, bet Jēzus viņus sasauca kopā.

Šis ir tas brīdis, kad evaņģēlijs ielaužas mūsu vientulībā. Benjamīns tagad ir tur, kur vairs nav slimību, nav pūļu, nav neziņas – viņš ir Debesu Banketā, par kuru mēs tik bieži runājam. Atcerieties to tēva sapni no aizvadītajām naktīm, kur Benjamīns stāvēja vesels un spēcīgs, un teica: „Ba o, test nào con cũng qua hết... Con tự thở được bình thường mà.” Paša elpā, mierā un gaismā. Viņš nav prom; viņš ir uzbūvēts tajā pašā Dieva namā, par kuru Pāvils mums raksta.

Ryan, dārgais zēn, tu sēdi šeit un zini, cik ļoti tev pietrūkst brāļa. Tu atceries to brīdi sniegotajā dienā, kad jūs abi ar bieziem kapuču mēteļiem stāvējāt starp mūžzaļajiem kokiem un smaidījāt kamerai. Ben tevi redz. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš priecājas par tevi un grib, tu dzīvotu ar smaidu, nestu viņa prieku uz priekšu un būtu stiprs saviem vecākiem.

Un ikvienam no jums, kas šobrīd klausās – ja jūs nesat savu klusu krustu, slimību vai zaudējumu tālu prom –, dzirdiet: Dievs jūs redz un dzird. Tāpat kā tā tīrā ūdens aka Cà Mau pilsētā Vjetnamā, kas uzcelta Benjamīna piemiņai, lai dotu dzīvības ūdeni izslāpušajiem, tāpat arī Dieva žēlastība turpina plūst caur mūsu mazākajiem darbiem un kluso mīlestību.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi, izejot pa šīm durvīm? Neesiet bargi pret sevi. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, vienkārši tāpat, jo jūsu sirds ir pilna mīlestības, gluži kā Benjamīnam. Un, kad ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu, atcerieties: mīlestība nekad nebeidzas. Dievs ir ar jums. Āmen.