Svētā Hieronīma, priestera un Baznīcas doktora piemiņas diena

Mēs bieži iedomājamies laiku kā kaut ko tādu, kas pieder mums. Mēs plānojam savas dienas, rakstām savus sarakstus, krājam savas domas un sapņus ar tādu pašu apņēmību, ar kādu cilvēks būvē māju uz klints. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts darbojās ar apbrīnojamu skaidrību – viņš pētīja tehnoloģijas, viņš iedziļinājās sistēmās, un viņš ar mīlestību aizscenēja savu ideju par nākotni, reizēm ar smaidu un klusu ķiķināšanu pieminot pat savu iecerēto līniju, ko viņš sauca par „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija liela, atvērta telpa, kurā katrs galamērķis bija sasniedzams, ja vien pieliec pietiekami daudz pūļu, ja vien nebaidies mēģināt.

Bet tad Svētie Raksti mūs ieved vietā, kur cilvēka plāni apstāsies un atduras pret kaut ko daudz lielāku. Šodienas pirmajā lasījumā mēs dzirdam Ījabu. Viņš stāv Dieva priekšā un saka: „Dievs ir gudrs sirdī un varens spēkā; kas gan ir stājies Viņam pretim un palicis neskarts?” Ījabs nesūdzas par mazu kļūdu; viņš sastopas ar pasaules noslēpumu. Viņš redz kalnus, kas tiek pārvietoti pirms tie to apzinās, un zemi, kuras pamati trīc. Ījabs zina, ka Dieva ceļi nav izmērāmi ar mūsu mērauklām. Viņš atzīst: „Ja Viņš nāk man tuvu, es Viņu neredzu; ja Viņš iet garām, es to neapzinos.” Tā ir tā neizdibināmā klātbūtne, ko mēs izjūtam tad, kad dzīve mūs nostāda jautājumu priekšā, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu.

Alan un Thao, es zinu, cik smagi šie vārdi skan tad, kad sirds ilgojas pēc kaut kā cita. Es zinu, ka šie trīs mēneši kopš Benjamīna došanās mājās ir atnesuši dienas, kad klusums mājās nav vienkārši klusums, bet gan telpa, kas pilna atmiņu. Jūs atceraties viņa balsi, viņa smaidu, viņa nepārtraukto maigo klātbūtni. Un es zinu – jo es zinu jūsu mīlošās sirdis –, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidu garām? Vai mēs varējām izdarīt ko citu?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens.

Evaņģēlijā mēs redzam citu ainu. Kāds saka Jēzum: „Es sekošu Tev, lai kur tu ietu.” Bet Jēzus atbild ar skaudru un vienlaikus dziļu patiesību par to, kas nozīmē piederēt Dievam: „Lapsām ir alas un gaisa putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.” Un kādam citam Viņš saka: „Seko man!” Bet viņš atbild: „Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apbedīt manu tēvu.” Un Jēzus viņam saka: „Ļauj mirušajiem apbedīt savus mirušos, bet tu ej un sludini Dieva Valstību.”

Šie vārdi nav nežēlīgi. Tie ir aicinājums paskatīties uz to, kas ir patiess un mūžīgs. Jēzus neprasa mums aizmirst tos, ko mēs mīlam; Viņš rāda, ka mūsu piederība Viņam sniedzas pāri visām zemes saitēm. Benjamīns to saprata savā bērnišķīgajā, bet apbrīnojami plašajā sirdī. Atcerieties to brīnišķīgo brīdi – kad viņš, piecpadsmit gadus vecs zēns, pilnīgi neprasīts un no savas brīvas gribas piedāvāja atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja, jo tas nebija vajadzīgs, bet pats šis piedāvājums atklāja viņa dvēseli: zēns, kura sirds bija tik dāsna, ka viņš bija gatavs atdot visu, kas viņam piederēja, tikai lai kādam citam būtu vieglāk.

Tāda mīlestība nepazūd. Tā nav izgaisusi kopā ar laiku. Tā turpina dzīvot klusos un svētītos darbos, tā elpo tajā tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību tiem, kam trūkst visvienkāršākā. Viņa vidējais vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par realitāti, jo viņa atstātā mīlestība izplatās tālāk, nekā mēs spējam iedomāties. Benjamīns nav prom no tās mīlestības; viņš ir tās daļa.

Raien, dārgais brāli, tavs brālis tevi redz. Jūs bijāt komanda, un šī saikne nepārtrūkst ar nāvi. Kad tu skaties uz priekšu, kad tu plāno savas dienas, atceries, ka Benjamīns ir tavs klusais sargeņģelis. Viņš tic tev. Viņš vēlas, lai tu dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu prieku un zinātkāri, kāda bija viņam.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Mēs varam paņemt līdzi apziņu, ka Dievs mūs nepamet arī tad, kad zeme brūk zem kājām. Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, vienkārši aiznesot nedaudz no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva Debesu mielastā, vesels un brīvs. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav asaru un šķiršanās. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās.