Trīsdesmit trešā svētdiena gadskārtējā laikā

Mēs bieži iedomājamies dzīvi kā projektu, ko varam izstrādāt līdz sīkākajai detaļai. Mēs plānojam nākotni, mēs būvējam sistēmas, mēs cenšamies paredzēt katru mainīgo lielumu, lai mūsu mīļie būtu pasargāti. Benjaminam Vo, kurš ar apbrīnojamu vieglumu apguva mākoņdatošanas arhitektūru un kura prāts sniedzās pretī visam lielajam un sarežģītajam, pasaule bija kā milzīgs, loģisks tīkls. Viņš redzēja kārtību tur, kur citi redzēja tikai haosu. Viņš saprata, ka, lai 'con chim airlines' – tā viņa sapņu aviokompānija, par kuru viņš tik bieži ņirdza un smaidīja – varētu pacelties, ir nepieciešama precizitāte, uzticība un gatavība ieguldīt visu. Viņš bija zēns, kurš savā īsajā mūžā iemācījās, ka dzīve nav tikai krāšana vai pasargāšana; tā ir drosme ieguldīt sevi tajā, kas ir svarīgs.

Šodienas evaņģēlijs par talantiem mūs uzrunā tieši tur, kur mēs jūtamies visneaizsargātākie. Mēs bieži domājam, ka talanti ir tikai ārējas spējas – intelekts, prasmes, nauda. Bet šodienas stāsts ir par ko daudz dziļāku. Tas ir par to, kā mēs izturamies pret to, kas mums ir uzticēts, kad zeme zem kājām sāk svārstīties. Viens kalps apraka savu talantu zemē, jo viņu vadīja bailes. Viņš baidījās no kļūdas, viņš baidījās no zaudējuma, viņš baidījās no sava kunga. Viņš izvēlējās drošību, kas patiesībā bija nāve. Bet tie, kas riskēja ar savu mīlestību, kas ieguldīja savu sirdi – viņi dzirdēja vārdus: 'Nāc, piedalies sava kunga priekā.'

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši pieci mēneši kopš tās dienas, kad Benjamīns devās mājās pie Tēva. Es zinu, ka jūsu sirdīs ir bijuši mirkļi, kad šī līdzība par talantiem liekas kā smags pārmetums. Jūs jautājat: 'Kungs, es devu visu savu sirdi, es devu visu savu mīlestību, es sargāju cik spēju – kur ir mans talants?' Es zinu, ka klusums mājās, Benjamīna tukšā krēslā vieta, tās lidmašīnu kartes, ko Ryan joprojām glabā, – tas viss atgādina par to, ko jūs esat zaudējuši. Un es zinu, ka tajā sāpē mēdz ielavīties tas indīgais jautājums: 'Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju darīt ko vairāk?'

Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu krūtīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums. Dievs neraksta jūsu dzīvē apsūdzības rakstus. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles – tā ir slimība, pret kuru neviena vecāku mīlestība, neviens apskāviens un neviena modrība nevarēja būt par necaurlaidīgu vairogu. Jūs neesat izdarījuši neko nepareizi. Jūs neesat aprakuši savu talantu. Jūs esat mīlējuši viņu ar pilnu savas sirds spēku, un šī mīlestība ir tas vislielākais ieguldījums, ko cilvēks var sniegt. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz katru jūsu asaru un tur Benjamīnu savās rokās, bet jūs – savā sirdī. Atbrīvojiet sevi no šīs nepatiesās vainas nastas. Jūs esat bijuši viņam pasaule.

Atcerieties to brīdi, kad Benjamīns, vēl būdams zēns, piedāvāja saviem vecākiem visu savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam, kad tas cīnījās ar slimību. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā. Bet pats šis piedāvājums, šī bērnišķīgā, pilnīgā gatavība atdot visu bez vilcināšanās un bez aprēķina, atklāj to, kāds viņš bija patiesībā. Viņa sirds bija kā atvērta aka. Un šodien tā aka Vjetnamā, kas nes viņa vārdu, turpina šo dāsnumu. Tā nav tikai ūdens aka; tā ir zīme, ka Benjamīna mīlestība, viņa vēlme dot un rūpēties, joprojām plūst caur šo pasauli. Viņš nav aprakts zemē; viņš ir iesēts mūžībā, un viņa dzīve nes augļus, par kuriem mēs pat nenojaušam.

Ryan, dārgais zēn, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa. Tu esi gājis caur šo laiku ar tik lielu klusu izturību. Kad tu skaties debesīs un redzi lidmašīnu lidojam augstu mākoņos, zini, ka Ben nav tālu. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi ar to pašu smaidu, kādu viņš dāvināja pasaulei. Neaizmirsti smieties, neaizmirsti dzīvot un mīlēt ar pilnu sirdi, jo tā ir lielākā dāvana, ko tu vari dot savam brālim un saviem vecākiem. Tu esi daļa no viņa mantojuma, tu esi daļa no tā mīlestības stāsta, kas nekad nebeidzas. Kad tu skaties uz to lidmašīnas karti savā telefonā, atceries, ka Ben joprojām lido kopā ar tevi.

Svētā Pāvila vārdi tesaloniķiešiem ir tik svarīgi šodien: 'Mēs neesam nakts vai tumsas bērni.' Mēs esam gaismas bērni. Mēs esam aicināti palikt modri. Modrība šeit nenozīmē baiļu pilnu skatīšanos atpakaļ; tā nozīmē uzticēšanos, ka Dievs ir klāt pat tad, kad mēs Viņu neredzam. Mēs neesam aicināti gulēt izmisumā, bet gan celties cerībā. Tas ir tas, ko Benjamīns darīja – viņš vienmēr bija gatavs jaunam atklājumam, pat tad, kad viņa ķermenis bija noguris. Viņš mācīja mums, ka 'censties ir viss, kas svarīgs'.

Jūs, kas šobrīd klausāties šos vārdus – mammas, tēti, brāļi un māsas, un ikviens no jums, kas klausās no tālienes un nes savu kluso, neizstāstīto sāpes nastu – saklausiet šo šodien. Dievs jūs nepamet vienus. Jūs neesat atstāti vieni savā cīņā. Benjamīna stāsts nav noslēdzies ar kapu; tas ir tikai sācies mūžībā. Viņš tagad ir tur, kur vairs nav slimības, kur vairs nav asaru, kur viņa brīnišķīgais prāts un viņa maigā sirds ir pilnībā atraduši savu mājvietu Dieva gaismā. Viņš ir kopā ar svētajiem un Dievu, un viņš skatās uz jums ar lepnumu un mīlestību.

Izejot no šīs lūgšanu vietas, necenšaties nest visu pasauli uz saviem pleciem šodien. Izdariet tikai vienu mazu lietu. Varbūt šodien, kad ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu vai sajutīsiet vieglu vēja plūsmu aiz loga, paceliet acis uz augšu, pasmaidiet caur asarām un klusi sakiet: 'Paldies, Kungs, par Benjamīnu.' Un ļaujiet Dieva mieram, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargāt jūsu sirdis un prātus Kristus Jēzū šodien, rīt un mūžīgi. Āmen.