Svētā Martina no Tūras, bīskapa, piemiņas diena

Mēs bieži cenšamies savu dzīvi iekārtot kā rūpīgi izplānotu lidojumu. Mēs pārbaudām instrumentus, mēs rēķinām vēja ātrumu, mēs cenšamies paredzēt katru turbulenci, lai mūsu mīļie, mūsu ģimene, mūsu bērni būtu drošībā. Mēs gribam ticēt, ka, ja vien mēs visu izdarīsim pareizi, ja vien mēs būsim pietiekami modri un uzmanīgi, mēs varēsim pasargāt tos, kurus mīlam, no jebkādas vētras. Benjamīns Vo bija zēns, kurš saprata šo lidmašīnu pasauli ne tikai ar prātu, bet ar sirdi. Viņš zināja, ka katrai detaļai, katrai skrūvei, katrai sistēmai ir nozīme, lai 'putns' varētu pacelties un lidot. Viņš bija zēns, kurš savā īsajā, bet tik bagātajā dzīvē iemācījās saskatīt skaistumu tajā, kā pasaule darbojas. Viņš bija kā tas pilots, kurš ar aizrautību vēroja debesis, vienmēr gatavs jaunam atklājumam, jaunam maršrutam, jaunam sapnim par 'con chim airlines'.

Taču šodienas evaņģēlijs mūs ieved kādā citā ainā. Desmit spitālīgie, stāvot attālumā, sauc uz Jēzu: 'Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!' Viņi bija atstumti, viņi bija izolēti, viņi bija zaudējuši visu – savu veselību, savu vietu sabiedrībā, savu ierasto ikdienu. Viņi nevarēja neko paši izplānot. Viņi varēja tikai cerēt. Un Jēzus viņus dziedina ceļā. Bet tikai viens no viņiem, samarietis, atgriežas, lai pateiktos. Viņš saprot, ka dziedināšana nav tikai fiziska atjaunošanās; tā ir aicinājums uz attiecībām ar Dzīvo Dievu. 'Kur ir pārējie deviņi?' Jēzus jautā. Tas nav pārmetums, tas ir skumju pilns jautājums par cilvēka sirds spēju atpazīt žēlastību.

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši četri mēneši kopš tās dienas, kad Benjamīns atstāja šo pasauli. Es zinu, ka šis laiks ir bijis kā garš, tumšs ceļojums caur mākoņiem. Ir bijuši brīži, kad šķiet, ka viss ir apstājies. Un es zinu, ka tajā klusumā, kad jūs atceraties Benjamīna smaidu, viņa aizrautību par lidmašīnām, viņa neticamo vēlmi palīdzēt citiem – tāpat kā toreiz, kad viņš piedāvāja savu krājkasīti onkulim Viljamam – mēdz ielavīties tas klusais, smagais jautājums: 'Kāpēc? Vai es varēju kaut ko darīt citādi? Vai es kaut ko palaidu garām?'

Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums. Dievs neraksta jūsu dzīvē apsūdzības rakstus. Dažreiz dzīvē notiek vētras, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles – tā ir slimība, pret kuru neviena vecāku mīlestība, neviens apskāviens un neviena modrība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar pilnu savas sirds spēku, katrā viņa elpas vilcienā, katrā viņa sasniegumā un katrā viņa priekā. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz katru jūsu asaru un tur Benjamīnu savās rokās, bet jūs – savā sirdī. Atbrīvojiet sevi no šīs nepatiesās vainas nastas. Jūs esat bijuši viņam viss. Jūs esat bijuši viņa pasaule.

Svētais Martins no Tūras, kuru mēs šodien pieminam, reiz atdeva pusi sava apmetņa ubagam, kas sala. Viņš neprātoja, vai viņš pats nesals, vai tas ir loģiski, vai tas ir izdevīgi. Viņš vienkārši mīlēja. Viņš redzēja Kristu otrā cilvēkā. Tieši šāda mīlestība mita arī Benjamīna sirdī. Viņš bija zēns, kurš, neskatoties uz savu trauslumu, vienmēr domāja par citiem. Tas piedāvājums atdot savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim – tas nebija tikai bērnišķīgs impulss. Tā bija viņa dvēseles būtība. Viņš bija kā tas samarietis, kurš atgriezās, lai pasacītu paldies. Viņš bija pateicīgs par dzīvi, par ģimeni, par katru mirkli, ko viņš varēja pavadīt kopā ar jums, ar Ryan, ar saviem mīļajiem. Viņa dzīve bija kā gaisma, kas turpina spīdēt arī tad, kad saule ir norietējusi.

Ryan, dārgais zēn, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa. Tu esi gājis caur šo laiku ar tik lielu izturību. Kad tu skaties debesīs un redzi lidmašīnu lidojam augstu mākoņos, vai kad tu atceries tās reizes, kad jūs kopā smējāties par kādu muļķīgu joku, zini, ka Ben nav tālu. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi ar smaidu, tādu pašu smaidu, kādu viņš dāvināja pasaulei. Neaizmirsti smieties, neaizmirsti dzīvot un mīlēt, jo tā ir lielākā dāvana, ko tu vari dot savam brālim un saviem vecākiem. Tu esi daļa no viņa mantojuma, tu esi daļa no tā mīlestības stāsta, kas nekad nebeidzas.

Un jūs visi, kas šobrīd klausāties šos vārdus – mammas, tēti, brāļi un māsas, un bērni, kuri paši nes savu kluso sāpju nastu – saklausiet šo šodien. Dievs jūs nepamet vienus. Pāvils savā vēstulē Titam mums atgādina: 'Kad parādījās Dieva, mūsu Pestītāja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba – nevis mūsu taisnīgo darbu dēļ, bet pēc savas žēlastības.' Mēs esam atjaunoti caur Svēto Garu. Mēs neesam atstāti tumsā. Benjamīna stāsts nav noslēdzies ar kapu; tas ir tikai sācies mūžībā. Viņš tagad ir tur, kur vairs nav slimības, kur vairs nav asaru, kur viņa prāts un viņa maigā sirds ir pilnībā atraduši savu mājvietu Dieva gaismā.

Atcerieties, ka Dievs neprasa no jums būt stipriem visu laiku. Viņš prasa tikai to, lai jūs nāktu pie Viņa ar savu sāpi, tāpat kā tie spitālīgie nāca pie Jēzus. Viņš ir tas, kurš dziedina, Viņš ir tas, kurš mierina. Viņa žēlastība ir kā tas 'Well of Love' – tā aka Vjetnamā, kas nes Benjamīna vārdu un dod dzīvības ūdeni izslāpušajiem. Tā ir zīme, ka viņa mīlestība turpina plūst caur šo pasauli, dziedinot citus, kamēr viņš pats tagad dzer no Tēva mūžīgā avota. Jūsu sāpes ir patiesas, bet tās nav pēdējais vārds. Pēdējais vārds ir mīlestība, kas ir stiprāka par nāvi.

Izejot no šīs lūgšanu vietas, necenšaties nest visu pasauli uz saviem pleciem šodien. Izdariet tikai vienu mazu lietu. Varbūt šodien, kad ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu, vai kad sajutīsiet rudenīgu vēja brāzmu, paceliet acis uz augšu, pasmaidiet caur asarām un klusi sakiet: 'Paldies, Kungs, par Benjamīnu.' Un ļaujiet Dieva mieram, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargāt jūsu sirdis un prātus Kristus Jēzū šodien, rīt un mūžīgi. Āmen.