Pirmdiena pēc 28. svētdienas gadskārtējā laikā

Mēs bieži vien mēģinām savu dzīvi sakārtot kā nevainojamu programmatūras kodu. Mēs vēlamies, lai katra rinda, katra darbība un katra diena būtu loģiski pamatota, lai viss būtu paredzams un drošs. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kurš patiesi saprata šo pasaules uzbūvi. Viņa prāts bija kā spoža gaisma, kas ar apbrīnojamu vieglumu orientējās mākoņdatošanas arhitektūrā un sarežģītos algoritmos. Atcerieties to zēnu, kurš ne tikai sapņoja par lidošanu, bet vēlējās radīt savu „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts debesu plašums, kur katra lidmašīna bija aicinājums uz kaut ko lielāku, uz iespēju pacelties pāri ikdienas ierobežojumiem. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”, un viņš patiesi centās – ar savu prātu, ar savu dāsnumu, ar savu mīlestību.

Bet šodienas Dieva Vārds mūs aicina uz kaut ko pavisam citu. Svētais Pāvils vēstulē galatiešiem mums atgādina, ka mēs neesam vergi, kas dzimuši pēc miesas, bet gan brīvās sievietes dēli, kas dzimuši pēc apsolījuma. Viņš saka: „Kristus mūs atbrīvoja, lai mēs būtu brīvi.” Tas ir tik būtiski. Mēs neesam savas pagātnes, savu kļūdu vai pat savu zaudējumu ieslodzītie. Mēs esam aicināti uz brīvību, kas nav balstīta uz mūsu sasniegumiem, bet uz Dieva apsolījumu. Pāvils saka: „Stāviet stingri un neļaujieties atkal jūga verdzībā.”

Evaņģēlijā Jēzus mūs brīdina par vēlmi meklēt „zīmes” – mēs gribam redzēt pierādījumus, mēs gribam, lai Dievs mums izskaidro visu pēc mūsu noteikumiem. Jēzus saka: „Šī paaudze ir ļauna paaudze; tā meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota, kā vien Jonas zīme.” Kas ir šī Jonas zīme? Tas ir aicinājums uz atgriešanos, uz pazemību, uz paļāvību, kas iet dziļāk par jebkuru loģiku. Jēzus mums saka, ka „šeit ir kaut kas lielāks par Solomonu, kaut kas lielāks par Jonu.” Tas „kaut kas lielāks” ir Dieva mīlestība, kas atklājas pat tad, kad mēs to vismazāk saprotam.

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā ceļojums caur biezu miglu, kur debesis šķiet aizvērtas un jautājumi paliek bez skaidrām atbildēm. Es zinu, ka ir brīži, kad gribas kliegt kā tam cilvēkam, kurš meklē zīmi, lai saprastu, kāpēc viss notika tā, kā notika. Es zinu, ka klusums mājās dažreiz kļūst tik skaļš, ka tajā atbalsojas Benjamīna smiekli un viņa klātbūtne. Viņš bija zēns, kurš bija tik dāsns, ka 15 gadu vecumā bija gatavs atdot visu savu krājkasīti onkulim, kurš cieta. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi. Tas ir tas, ko nozīmē „dzīvot brīvībā”. Tas ir tas, ko Benjamīns darīja savā īsajā, bet tik bagātajā dzīvē.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums, kas nomoka daudzus vecākus: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Benjamīna slimība nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa osta. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar lietām, kas stāv pāri visai cilvēciskajai loģikai, pāri visiem mūsu „koda” aprēķiniem. Tas nav jūsu iztrūkums. Tā ir ciešanu noslēpumainā daba, kurā mēs visi esam iesaistīti, līdz brīdim, kad Dievs mūs visus sasauks mājās. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs neesat kļūdījušies. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis. Dievs neprasa no jums būt nevainojamiem; Viņš prasa no jums būt mīlētiem.

Benjamīns tagad ir mājās. Viņš ir „Banquet of Heaven”. Viņš vairs nav ierobežots ne ar kādiem fiziskiem šķēršļiem. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja lidmašīnas un debesis, tagad redz visu no Tēva skatupunkta. Viņš redz jūs. Viņš redz Raienu, savu brāli, savu labāko draugu. Raien, esi stiprs. Tavs brālis ir tavs sargeņģelis. Viņš tevi mīl. Dzīvo tā, lai viņa smaids turpinātu dzīvot caur tevi. Benjamīna mīlestība turpina darboties. Tā plūst ūdenī, kas veldzējis slāpstošos Cà Mau ciematā. Tā dzīvo katrā klusā labā darbā, ko mēs darām viņa vārdā. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par „ticību, kas darbojas mīlestībā”. Mēs neesam aicināti saprast visu. Mēs esam aicināti mīlēt tā, kā Benjamīns mīlēja – vienkārši, bez nosacījumiem, ar visu savu sirdi.

Šodien, kad jūs atgriezīsieties savās mājās, atcerieties: jūs neesat vieni. Dievs jūs mīl. Viņš tur jūs savās rokās, šodien, rīt un vienmēr. Kad jūs jūtaties vientuļi, kad ilgas pēc viņa kļūst pārāk lielas, klauvējiet pie Dieva sirds. Viņš jums atvērs. Viņš jums dos mieru, kas ir augstāks par katru prātu. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga, saulaina gaisma. Līdz tam – turiet savas sirdis atvērtas. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās. Āmen.