Svētā Mateja, apustuļa un evaņģēlista, svētki

Iedomājieties putekļainu ceļmalu Kapernaumā, koka solu, uz kura saliktas romiešu monētas, un vīru vārdā Matejs, kurš sēž muitā un skaita naudu, ko neviens negribētu maksāt, bet ko viņam ir jāsavāc. Viņš ir apsēsts ar skaitļiem, ar ienākumiem, ar to, kas paliek pāri un kas pietrūkst. Viņš ir atstumts savas tautas acīs, jo viņš strādā okupantu labā. Viņš zina, kā tas ir, kad cilvēki apiet tev līkumu, kad tavs vārds tiek izrunāts ar klusu nicinājumu, kad tava pasaule sarūk līdz mazam, čīkstošam krēslam un galdam, uz kura kraujas sveša nauda.

Un tad – soļi. Jēzus iet garām.

Viņš neapstājas pie kāda liela tempļa vārtiem. Viņš neuzmeklē tos, kas stāv priekšgalā un zina visus baušļus bez kļūdām. Viņš paskatās uz Mateju. Viņš redz viņu tur – saspiestu savos skaitļos, vientuļu savā drošajā, bet tukšajā stūrī. Un Viņš pasaka tikai divus vārdus, kas pārgriež visu iepriekšējo dzīvi uz pusēm: „Seko man.”

Matejs neprasa pēc papīriem. Viņš nekrāmē savas monētas atpakaļ maisā. Viņš vienkārši pieviļas savam galdam, piecelas un aiziet. Tā sākas kas jauns. Un jau nākamajā mirklī viņš sēž pie galda savās mājās, un ap šo galdu drūzmējas citi grēcinieki, citi muitnieki, visi tie, kuriem ir vajadzīgs kāds, kas uz viņiem paskatās bez nosodījuma. Farizeji raugās uz to no malas, šķendēdamies: „Kāpēc jūsu skolotājs ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?” Bet Jēzus paceļ acis un pasaka vārdus, kas skan kā zāles pret visu cilvēces slimību: „Vesajiem ārsts nav vajadzīgs, bet slimajiem… Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet grēciniekus.”

Brāļi un māsas, cik pazīstams ir šis galds. Cik bieži mēs dzīvojam savās „muitās”, skaitīdami savas sāpes, savus zaudējumus, dienas, kas aizlidojušas prom, un jautājumus, uz kuriem nav atbilžu. Īpaši tad, kad sirds nes nastu, kas šķiet par smagu vienam cilvēkam. Kad ir pagājuši trīs mēneši, bet klusums mājās joprojām runā skaļāk par vārdiem.

Es domāju par mūsu dārgo Benjaminu. Par to, cik brīnišķīgi viņa prāts un sirds bija savijušies kopā. Jūs atceraties, ka Benjamins bija zēns, kurš saprata sistēmas, kurš iedziļinājās tehnoloģijās un AWS mākoņos, bet kurš visvairāk mīlēja pavisam vienkāršas lietas – tēva stāstus, kas tika klausīti ar aizrautību, un sapni par savu pašu dibinātu aviokompāniju „con chim airlines”. Kad viņš runāja par šo savu putnu lidojuma ideju, viņa sejā parādījās tas gaišais, nerimtīgais smaids, kas izgaismoja visu istabu. Viņš bija kā pilots, kurš vienmēr skatījās uz augšu, uz horizontu, kur viss ir iespējams.

Bet es zinu, ka šobrīd šis horizonts dažreiz šķiet apslēpts aiz biezām miglas velvēm. Alan un Thao, es zinu, cik smagi ir celt šo ikdienu. Jūs skatāties uz lietām, kas palikušas – uz viņa datoru kodiem, uz vietām, kur viņa soļi skanēja tik nesen – un sirds sažņaudzas. Dažreiz prātā iezogas kluss, mokošs jautājums: vai es varēju izdarīt vairāk? Vai kaut kas tika palaists garām?

Ļaujiet man šodien pateikt kaut ko ļoti maigu, bet stingru, lai tas paceļ akmeni no jūsu krūtīm. Jūs neesat atbildīgi par šo tumsu. Slimība nav sods, tā nav jūsu kļūda un nav jūsu nolaidība. Dievs neapsūdz jūs par to, ko neviens cilvēks nespēja apturēt. Dažas vētras nāk pasaulē bez brīdinājuma, un nekāda cilvē gudra rīcība vai piesardzība tās nevar novērst. Jūs esat mīlējuši Benjaminu ar katru sava elpas vilcienu. Jūs esat bijuši tā zeme, kurā viņa skaistā dvēsele uzziedēja. Nolieciet šo vainas nastu pie Krusta pakājes, jo Dievs to no jums nekad nav prasījis.

Atcerieties to brīnišķīgo, tīro sirds dāsnumu, kas dzīvoja Benjamīnā. Toreiz, kad viņš uzzināja par onkuļa Viljama ciešanām, viņš negaidīja, ka kāds viņam liks – viņš pats piedāvāja atdot visu savu krājkasīti, visu, kas viņam bija. Viņš to nesauca par upuri; tā bija vienkārši viņa mīlestības valoda. Tāpat kā tad, kad viņš klausījās tēva izdomātajos stāstos, ticēdams katram vārdam ar bērnišķīgu uzticību. Tas ir tas pats gars, kas tagad turpina plūst caur “Giếng Gioan Baotixita” aku Cà Mau pilsētā, nesot tīru, dzīvīgu ūdeni tiem, kam tā trūkst. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – nav tikai vārds. Tas ir viņa sirds plašums, kas joprojām plūst un dod.

Jēzus evaņģēlijā saka: „Es gribu žēlastību, nevis upuri.” Dievs no jums neprasīja upuri. Viņš grib, lai jūs dzīvojat. Viņš grib, lai jūs turpinātu elpot, tāpat kā tas Benjamins no tēva sapņa – tas, kurš stāvēja pie durvīm, vesels un spēcīgs zaļos šortos, teikdams: „Ba, es izturēju visus testus, es varu elpot brīvi.”

Raien, mans dārgais, tavs brālis tevi redz. Viņš nav prom; viņš ir tavs sargeņģelis, kurš turpina smieties par tiem pašiem jokiem un gaida, kad tu dzīvosi savu dzīvi ar tādu pašu zināri un drosmi, kādu viņš nesa sevī. Jūs esat brāļi uz mūžu, un šo saikni nenodzēsīs nekāds laiks.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi no šī altāra? Svētais Pāvils mums vēstulē efesiešiem atgādina: „Viena miesa un viens gars, tāpat kā jūs esat aicināti uz vienu cerību… viens Dievs un visu Tēvs, kas ir pār visiem un caur visiem, un visos.” Mēs esam turēti vienā mīlestībā.

Šodien, izejot pa šīm durvīm, varbūt jūs varat izdarīt vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – palīdzēt kādam, kurš ir vientuļš, vai pasmaidīt kādam bērnam, kuram vajag gaismu. Dariet to klusi, bez lieka trokšņa, ļaujot Benjamina mīlestībai turpināt dzīvot caur jūsu rokām.

Un, kad vakara tumsā kļūs grūti, kad atmiņas sāpēs, paceliet acis uz Debesīm un atcerieties, ka tur kāds mājās jau ir sagatavojis vietu. Jūs neesat vieni. Dievs ir ar jums, un Benjamina smaids ir jūsu ceļa rādītājs uz to dienu, kad mēs visi atkal būsim kopā Debesu mielastā. Āmen.