Svētās Terēzes no Jēzus, Baznīcas doktora, piemiņas diena

Mēs esam pieraduši pie pasaules, kurā viss tiek mērīts, kurā viss tiek būvēts uz stingriem pamatiem, kurā katrs solis ir aprēķināts un katra nākotnes vīzija ir kā skaidrs projekts. Mēs raugāmies uz mūsu dārgo Benjamīnu, un redzam zēnu, kura prāts bija kā spoža gaisma, kas ar apbrīnojamu vieglumu orientējās mākoņdatošanas arhitektūrā. Viņš bija zēns, kurš ne tikai sapņoja, bet ar aizrautību, ar smaidu, ar to savu īpašo, dzidro prieku runāja par savu „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts debesu plašums, kur katra lidmašīna bija aicinājums uz kaut ko lielāku, uz iespēju pacelties pāri visam ierobežotajam. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka cenšanās ir viss, un viņš patiesi centās – ar savu prātu, ar savu sirdi, ar savu dāsnumu.

Šodien Svētais Pāvils vēstulē efeziešiem mums atver durvis uz pavisam citu realitāti. Viņš saka: „Dievs mūs ir izredzējis Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā.” Pāvils nerunā par mūsu sasniegumiem, viņš nerunā par to, cik lielu „kodu” mēs esam uzrakstījuši vai cik lidmašīnu esam pacēluši gaisā. Viņš runā par izredzētību, par mīlestību, kas pastāvēja pirms visa. Viņš saka: „Mīlestībā Viņš mūs iepriekš nozīmēja par saviem adoptētajiem bērniem caur Jēzu Kristu.”

Šī adopcija ir atslēga. Mēs neesam šīs pasaules nejauši notikumi. Mēs esam Dieva iecerēti. Un tas ir tas, kas man liek domāt par Benjamīnu. Viņa dzīve, lai arī tik īsa, nebija nejaušība. Tā bija Dieva mīlestības atspulgs. Atcerieties to brīdi, kad Benjamīns, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, teica saviem vecākiem, ka vēlas atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kurš cieta no diviem insultiem. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Tas bija tas „iekšienes” dāsnums, kas izplūda no viņa dvēseles. Viņš necentās izskatīties labs; viņš vienkārši bija mīlošs. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par „Viņa žēlastības bagātību, ko Viņš mums ir dāsni dāvājis.”

Bet evaņģēlijā mēs redzam pavisam citu ainu. Jēzus runā bargus vārdus tiem, kas būvē praviešu kapenes, bet paši atsakās klausīties dzīvajā Dievā. Viņš saka: „Nelaime jums, likuma zinātāji! Jūs esat atņēmuši zināšanu atslēgu. Paši neesat iegājuši un esat aizkavējuši tos, kas gribēja ieiet.” Šie vārdi ir kā ass gaismas stars, kas ielaužas mūsu pašapmierinātībā. Jēzus mūs brīdina nevis par ārējo būvēšanu – jo mēs visi kaut ko būvējam, vai tās būtu lidmašīnas, vai karjeras, vai ģimenes –, bet par iekšējo aizslēgtību. Vai mēs savā sāpē, savā sērā, savā neizpratnē esam aizslēguši savas sirdis pret to, ko Dievs grib mums teikt?

Alan un Thao, Raien, es zinu, cik smags mēdz būt šis laiks, kad klusums mājās kļūst tik dziļš, ka tajā skan tikai atmiņas. Es zinu, ka ir dienas, kad šķiet, ka nastas ir pārāk smagas, un jautājumi par to, kāpēc viss noticis tieši tā, paliek bez atbildes. Es zinu, ka naktīs, kad pasaule guļ, jūs joprojām dzirdat Benjamīna balsi, redzat viņa lidmašīnu kartes, atceraties viņa smaidu pie galda. Un es zinu, ka klusumā dažreiz ielavās tas smagais, mokošais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko vairāk?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi un uz visiem laikiem noņemt šo akmeni no jūsu krūtīm. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu, kas ir gājuši viņam blakus katrā solī un bijuši viņa drošā osta. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar vētrām un slimībām, kas stāv absolūti ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles, un neviens modrums, neviens spēks tās nevarētu novērst. Tas nav jūsu trūkums. Tā ir dziļa, noslēpumaina pasakas daļa, kurā mēs visi esam ceļā uz Tēva mājām. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās vainas nastas. Dievs jūs jau sen ir apskāvis un atbrīvojis. Jūs esat devuši viņam visu mīlestību, ko vien viens bērns var saņemt. Dievs neprasa no jums būt kļūdu labotājiem; Viņš aicina jūs būt mīlētiem.

Atcerieties to sapni, ko tēvs piedzīvoja jūlijā – Benjamīns stāvēja pie durvīm, stiprs, vesels, zaļos šortos, un teica: „Ba ơi, test nào con cũng qua hết. Con tự thở được bình thường mà... sao con lại bị như vầy?” (Tēt, esmu izturējis visus testus. Es varu elpot normāli... kāpēc gan man tā notika?). Un tad, kad tēvs viņu apskāva, Benjamīns teica: „Không sao đâu, con sẽ dõi theo ba mẹ.” (Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu). Tas nav tikai sapnis. Tā ir patiesība. Viņš ir „Banquet of Heaven”, viņš ir pie Tēva, un viņš redz jūs. Viņš redz jūsu sēras, viņš redz jūsu mīlestību, viņš redz Raienu.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis Benjamīns tevi mīl. Viņa mīlestība nekur nepazūd – tā turpina dzīvot tajos, kas viņu atceras, tajā tīrā ūdenī, kas plūst Cà Mau akā, un tajā labestībā, ko jūs darāt klusumā. Viņš tagad ir kopā ar Dievu, vietā, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, bet ir tikai mūžīga gaisma un miers.

Ko mēs varam paņemt līdzi šodien? Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez publicitātes, bez liekiem vārdiem, nesot pasaulē gabaliņu no Benjamīna maigās un devīgās sirds. Palīdziet kādam, pasmaidiet tam, kurš ir vientuļš. Un, kad vakara tumsa nolaižas, atcerieties: jūs neesat vieni. Dievs jūs tur savās rokās šodien, rīt un mūžīgi. Viņš ir tas, kurš „sum up all things in Christ” – Viņš visu savieno Kristū. Jūsu sāpes, jūsu mīlestība, Benjamīna dzīve – viss ir ietverts Viņa lielajā mīlestības plānā. Uzticieties Viņam. Viņš jūs nekad nepametīs. Āmen.