Ceturtdiena pēc 27. svētdienas gadskārtējā laikā

Mēs bieži iedomājamies ticību kā arhitektūru. Mēs būvējam savus priekšstatus par Dievu, mēs kārtojam savus lūgumu sarakstus, un mēs ceram, ka, ja vien mūsu „tehniskā specifikācija” būs nevainojama – ja mēs būsim pietiekami labi, pietiekami centīgi, pietiekami lūgti – Dievs atbildēs ar precīzu rezultātu. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts bija kā izcila, precīza sistēma. Viņš mīlēja loģiku, viņš mīlēja skaidrus risinājumus, un viņš ar tādu pašu aizrautību pētīja mākoņdatošanas arhitektūru, ar kādu citi bērni pēta rotaļlietas. Viņš bija zēns, kurš sapņoja par savu „con chim airlines”, un šajā sapnī bija kaut kas tik tīrs un brīvs – vēlme pacelties augstāk, vēlme saprast, kā lietas darbojas, vēlme būt daļai no kaut kā liela un pārskatāma.

Bet šodienas Dieva Vārds mūs aicina izkāpt no šīs loģikas. Svētais Pāvils vēstulē galatiešiem ir gandrīz vai dusmīgs. Viņš sauc: „Ak, neprātīgie galatieši! Kas jūs ir apbūris?” Viņš viņiem atgādina, ka Dieva Gars netiek iegūts ar „likuma darbiem”, bet gan ar ticību tam, ko esam dzirdējuši. Pāvils mūs brīdina: nebeidziet ar „miesu” to, ko iesākāt ar „Garā”. Mēs tik ļoti gribam visu kontrolēt, mēs gribam redzēt cēloņsakarības, mēs gribam, lai dzīve būtu kā koda rinda, kurā, ievadot pareizo komandu, mēs iegūstam vēlamo iznākumu. Taču Dievs mums saka: ticība nav algoritms. Ticība ir paļāvība uz Personu, pat tad, kad sistēma šķiet sabrukusi.

Evaņģēlijā Jēzus mums dod līdzību par draugu, kurš nāk pusnaktī prasīt maizi. Tā ir izmisuma stunda. Tā ir stunda, kad durvis ir slēgtas, kad visi guļ, kad tu esi „tukšām rokām”, kā saka šis cilvēks: „Man nav ko viņam piedāvāt.” Vai jūs pazīstat šo sajūtu? To pusnakts stundu, kad tu stāvi Dieva priekšā un tev nav nekā, ko dot, nav nekādu argumentu, tikai tukšums un ilgas? Varbūt tas ir rīts, kad pamostoties pirmā doma ir par Benjamīnu, un tu jūties kā tas cilvēks, kuram „nav ko piedāvāt”. Tu gribētu dot visu, tu gribētu atdot savu sirdi, savu dzīvi, lai tikai viss būtu citādāk, bet tu stāvi pie aizslēgtām durvīm.

Jēzus saka: „Klauvējiet, un jums tiks atvērts.” Viņš nesaka, ka durvis atvērsies uzreiz. Viņš nesaka, ka atbilde būs tāda, kādu tu esi izplānojis savā „koda arhitektūrā”. Viņš saka: klauvē. Esi neatlaidīgs savās ilgās. Jo Tēvs zina, ko tu lūdz. Un tad Jēzus pasaka kaut ko tik neizmērojami maigu: „Kāds tēvs starp jums, ja dēls lūgs zivi, dos viņam čūsku?” Viņš atgādina mums, ka Dievs nav kāds, kas mūs pārbauda ar cietsirdību. Viņš ir Tēvs. Un ja mēs, būdami grēcīgi, zinām, kā dot labas dāvanas, „cik daudz vairāk Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?”

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka šie trīs mēneši ir bijuši kā garš, tumšs ceļš. Es zinu, ka Benjamīns bija jūsu dzīves gaisma – zēns, kurš bija tik dāsns, ka 15 gadu vecumā bija gatavs atdot visu savu krājkasīti onkulim, kurš cieta, pat nezinot, vai tas būs vajadzīgs. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs –, bet pats piedāvājums atklāja viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai citiem būtu labi. Tas ir tas pats Gars, par kuru runā Pāvils. Tā ir tā pati mīlestība, ko Tēvs mums dod – nevis kā balvu par mūsu darbiem, bet kā dāvanu, ko mēs saņemam, kad esam „tukšām rokām”.

Es zinu, ka dažreiz klusumā ienāk tas smagais jautājums: „Kāpēc? Vai mēs kaut ko palaidām garām?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Benjamīna slimība nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa osta. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar lietām, kas stāv pāri visai cilvēciskajai loģikai, pāri visiem mūsu „koda” aprēķiniem. Tas nav jūsu iztrūkums. Tā ir ciešanu noslēpumainā daba, kurā mēs visi esam iesaistīti, līdz brīdim, kad Dievs mūs visus sasauks mājās.

Benjamīns tagad ir mājās. Viņš ir „Banquet of Heaven”. Viņš vairs nav ierobežots ne ar kādiem fiziskiem šķēršļiem. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja lidmašīnas un debesis, tagad redz visu no Tēva skatupunkta. Viņš redz jūs. Viņš redz Raienu, savu brāli, savu labāko draugu. Raien, esi stiprs. Tavs brālis ir tavs sargeņģelis. Viņš tevi mīl. Dzīvo tā, lai viņa smaids turpinātu dzīvot caur tevi.

Benjamīna mīlestība turpina darboties. Tā plūst ūdenī, kas veldzē slāpstošos Cà Mau ciematā. Tā dzīvo katrā klusā labā darbā, ko mēs darām viņa vārdā. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par „ticību, kas darbojas mīlestībā”. Mēs neesam aicināti saprast visu. Mēs esam aicināti mīlēt tā, kā Benjamīns mīlēja – vienkārši, bez nosacījumiem, ar visu savu sirdi.

Šodien, kad jūs atgriezīsieties savās mājās, kuras varbūt šķiet klusākas, nekā gribētos, atcerieties: jūs neesat vieni. Jūs esat iekļauti šajā lielajā Dieva ģimenē. Klauvējiet pie Dieva sirds. Prasiet Viņam Svēto Garu. Viņš neiedos jums akmeni, kad jūs lūgsiet maizi. Viņš iedos jums sevi. Viņš iedos jums mieru, kas ir augstāks par katru prātu. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga, saulaina gaisma. Līdz tam – turiet savas sirdis atvērtas. Dievs jūs mīl. Viņš tur jūs savās rokās, šodien, rīt un vienmēr. Āmen.