Svētā Miķeļa, Gabriela un Rafaela, erceņģeļu svētki

Mēs bieži iedomājamies eņģeļus kā kaut ko ēterisku, gandrīz neredzamu, kas mīt tālu aiz mūsu pasaules robežām. Mēs tos iztēlojamies kā gaismas starus vai klusus sargus, kas stāv pie mūsu gultas, bet kurus mēs nekad īsti nevaram satikt. Taču šodienas Raksti mums atklāj kaut ko pilnīgi citu. Pravietis Daniēls redz vīziju, kurā debesis nav klusas un statiskas. Viņš redz „tūkstošiem tūkstošu”, kas kalpo Dievam, un „desmitiem tūkstošu”, kas stāv Viņa priekšā. Debesis ir dzīvas. Tās ir pilnas ar kustību, ar piederību, ar to, ko mēs varētu saukt par dievišķo loģiku – sistēmu, kas ir daudz sarežģītāka un skaistāka par jebkuru kodu, ko cilvēka prāts varētu uzrakstīt.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kurš saprata sistēmas. Viņš nebaidījās no sarežģītības. Kad viņš pētīja mākoņdatošanu vai DevOps vidi, viņš redzēja struktūru tur, kur mēs redzējām tikai haosu. Viņš bija kā mazs inženieris, kas meklēja kārtību visā, ko viņš darīja. Bet, ja mēs paskatāmies uz viņa sirdi, mēs redzam, ka viņa vislielākā aizraušanās bija saistīta ar lidošanu. Viņa sapnis par „con chim airlines” – par „putna aviokompāniju” – nebija tikai bērnišķīga fantāzija. Tas bija atspulgs viņa dvēseles ilgām pēc augstuma, pēc plašuma, pēc Debesīm. Viņš raudzījās uz lidmašīnām ar to pašu apbrīnu, ar kādu Daniēls raudzījās uz eņģeļu pulkiem ap Dieva troni.

Šodien, trīs mēnešus pēc tam, kad Benjamīns devās mājās, mēs esam šeit, lai atzītu, ka viņš tagad ir iekļāvies šajā debesu pulkā. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja lidmašīnas, tagad ir sasniedzis to galamērķi, par kuru mēs tikai sapņojam. Viņš ir atradis savu vietu tajā „Debesu mielastā”, kur nav vairs ne slimību, ne noguruma, ne šķiršanās.

Alan un Thao, es zinu, ka šis laiks ir bijis nepanesami smags. Es zinu, ka ir dienas, kad klusums mājās kļūst par visskaļāko sarunu biedru. Es zinu, ka jūs, tāpat kā Natanaēls Evaņģēlijā, reizēm jautājat: „Kā Tu mani pazīsti, Kungs? Kāpēc tieši mēs? Kur Tu biji, kad mēs Tevi lūdzām?” Un Jēzus atbilde ir tik maiga, bet tajā pašā laikā tik dziļa: „Pirms Filips tevi pasauca, Es redzēju tevi zem vīģes koka.”

Jēzus redzēja Benjamīnu. Viņš redzēja viņu ne tikai viņa pēdējās dienās, bet Viņš redzēja viņu visā viņa dzīves skaistumā. Viņš redzēja to brīdi, kad Benjamīns, būdams tikai divpadsmit gadus vecs, raudāja aiz bailēm zaudēt savu tēvu. Viņš redzēja to mīlestību, kas bija tik liela, ka viņš bija gatavs atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam. Viņš redzēja katru reizi, kad Benjamīns teica „Labrīt, tēt”, nekad neaizmirstot, pat tad, kad viņš jutās slikti. Jēzus redzēja visu šo sirds tīrību. Un Viņš saka jums šodien: „Es redzēju viņu. Es redzēju viņa sirdi. Es zinu, cik ļoti jūs viņu mīlējāt.”

Es gribu jums pateikt kaut ko ļoti svarīgu. Daudzi vecāki, kas ir zaudējuši bērnus, nes sevī nepanesamu vainas apziņu. Viņi domā: „Ja es būtu rīkojies citādi, ja es būtu pamanījis ātrāk, ja es būtu bijis modrāks…” Ļaujiet man šodien noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Šī slimība nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas bija ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību. Jūs bijāt viņa drošā osta. Benjamīns jutās mīlēts, un tā ir vissvarīgākā lieta, ko bērns var saņemt. Atbrīvojiet sevi no šīs nastas, jo Dievs jau sen ir jūs atbrīvojis.

Raien, dārgais brāli. Tu esi bijis tik stiprs. Es zinu, ka tu ilgojies pēc sava brāļa. Tu esi bijis viņa labākais draugs, viņa komandas biedrs. Atceries, ka šī saikne starp jums nav pārrauta. Eņģeļi, kurus mēs šodien godinām, ir Dieva vēstneši. Benjamīns tagad ir viens no tiem, kas sargā tevi. Viņš ir kopā ar tevi, kad tu domā par nākotni, kad tu plāno savus soļus, kad tu skaties uz lidmašīnām un atceries jūsu kopīgos sapņus. Dzīvo drosmīgi, Raien. Dzīvo tā, lai tavs prieks būtu arī viņa prieks. Viņš ir lepns par tevi.

Jēzus saka Natanaēlam: „Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.” Viņš runā par debesīm, kas atveras. Mēs esam aicināti ticēt, ka šī pasaule nav viss. Mēs esam aicināti ticēt, ka Benjamīns tagad redz to, ko mēs vēl tikai nojaušam. Viņš redz Dieva godību. Viņš redz to „Debesu mielastu”, par kuru mēs runājam katrā Misē. Viņš ir vesels, viņš ir priecīgs, viņš ir brīvs.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Varbūt tas ir aicinājums dzīvot ar tādu pašu dāsnumu, kāds bija Benjamīnam. Viņš nepiedāvāja savu krājkasīti, lai kļūtu slavens. Viņš to piedāvāja, jo viņa sirds bija plaša. Dariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā. Bez vārdiem, bez lielas publicitātes. Izdariet to Benjamīna vārdā. Tas ir veids, kā viņa mīlestība turpina plūst šajā pasaulē. Tas ir veids, kā viņš paliek dzīvs mūsu vidū.

Kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas, atcerieties: viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva. Un pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav asaru un šķiršanās. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās. Viņš ir tas, kurš ir devis, un Viņš ir tas, kurš ir uzņēmis Benjamīnu savā mūžīgajā gaismā. Lai miers, ko dod tikai Dievs, piepilda jūsu sirdis un dod jums spēku dzīvot tālāk – mīlot, cerot un gaidot to lielo satikšanos, kas nekad nebeigsies. Āmen.