Kunga Kunga svētdiena

Mēs bieži vien skatāmies uz pasauli kā uz sarežģītu mehānismu, ko cenšamies izprast, izmērīt un iekļaut savās shēmās. Mēs meklējam loģiku, pamatojumu un atbildes uz jautājumiem, kas mūs nomoka klusās naktīs. Šodienas evaņģēlijā mēs redzam farizejus, kuri nāk pie Jēzus ar viltīgu jautājumu: „Vai ir atļauts maksāt nodokli Cēzaram vai ne?” Viņi vēlas Viņu iedzīt stūrī, piespiest izvēlēties starp politiku un reliģiju, starp šo pasauli un Dievu. Bet Jēzus, pazīdams viņu ļaunumu, lūdz parādīt monētu. Un, kad Viņš jautā: „Kura attēls tas ir?”, Viņš atklāj kaut ko daudz dziļāku par fiskālu strīdu. „Atdodiet Cēzaram, kas pieder Cēzaram, un Dievam, kas pieder Dievam.”

Šī monēta, šis attēls – tas ir mūsu pavediens šodienai. Uz monētas bija Cēzara attēls, tāpēc tā piederēja viņam. Bet kas ir tas, uz kā ir Dieva attēls? Radīšanas grāmatā mēs lasām, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Jūs esat šī monēta. Jūsu dzīve, jūsu sirdspuksti, jūsu mīlestība – tas viss nes Radītāja nospiedumu. Jūs piederat Dievam nevis kā ārēja vara, bet kā Viņa paša mīlestības atspulgs.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā spoža gaisma. Viņš ar apbrīnojamu vieglumu orientējās digitālajos tīklos, mākoņdatošanas arhitektūrā un sarežģītos loģikas uzdevumos. Viņš bija tas, kurš ar aizrautību, ar smaidu, ar to savu īpašo, dzidro prieku runāja par savu „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts debesu plašums, kur katra lidmašīna bija aicinājums uz kaut ko lielāku, uz iespēju pacelties pāri visam ierobežotajam. Benjamīns bija zēns, kurš savā īsajā dzīves laikā jau nesa sevī šo Dieva attēlu tik skaidri – savā dāsnumā un tajā neizskaidrojamajā maigumā, kas viņu atšķīra no pūļa.

Atcerieties to reizi, kad viņš, vēl būdams pusaudzis, vēlējās atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš necentās izskatīties labs; viņš vienkārši bija mīlošs. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi. Tas ir tas, ko Pāvils šodien raksta tesaloniķiešiem: „Mēs vienmēr pateicamies Dievam par jums visiem, pieminēdami jūs savās lūgšanās, nebeidzami atcerēdamies jūsu ticības darbu un mīlestības pūles.” Benjamīna dzīve bija šis mīlestības darbs, šis klusais, bet spožais apliecinājums tam, ka viņš pieder Dievam.

Es zinu, ka jums, Alan un Thao, un tev, Raien, šīs dienas ir smagas. Kad mēs zaudējam kādu, kurš ir tik pilns dzīvības, tik pilns nākotnes plānu un sapņu, mēs jūtamies kā iztukšota monēta. Mēs jūtamies, it kā kāds mums būtu atņēmis to, kas bija visdārgākais. Klusums mājās kļūst tik dziļš, ka tajā skan tikai atmiņas. Es zinu, ka ir naktis, kad jūs pamostaties un jūtat to nepanesamo tukšumu. Es zinu, ka jūs uzdodat jautājumu: „Kāpēc? Kāpēc šī dzīve tika pārtraukta tik agri?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi noņemt to akmeni, ko daudzi vecāki nēsā savās sirdīs. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna aiziešana nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar vētrām, kas stāv ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās vainas nastas. Dievs jūs jau sen ir apskāvis. Viņš neprasa no jums būt kļūdu labotājiem; Viņš aicina jūs būt mīlētiem.

Jēzus saka: „Atdodiet Dievam, kas pieder Dievam.” Benjamīns tagad ir atdots Dievam. Viņš ir „Banquet of Heaven”, viņš ir vietā, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, bet ir tikai mūžīga gaisma. Viņš ir tas, kurš tagad jūs pieskata. Atcerieties to tēva sapni, kurā Benjamīns teica: „Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu.” Tas nav tikai sapnis. Tas ir apliecinājums no mūžības. Viņš ir drošībā. Viņš ir vesels. Un viņš vēlas, lai arī jūs atrastu mieru.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis Benjamīns tevi mīl. Viņa mīlestība nekur nepazūd – tā turpina dzīvot tajos, kas viņu atceras, tajā tīrā ūdenī, kas plūst Cà Mau akā, un tajā labestībā, ko jūs darāt klusumā. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš priecājas par katru tavu smaidu. Dzīvo tā, lai viņš varētu lepoties ar tevi, jo tu esi daļa no viņa mantojuma.

Ko mēs varam paņemt līdzi šodien? Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez publicitātes, bez liekiem vārdiem, nesot pasaulē gabaliņu no Benjamīna maigās un devīgās sirds. Palīdziet kādam, pasmaidiet tam, kurš ir vientuļš. Un, kad vakara tumsa nolaižas, atcerieties: jūs neesat vieni. Dievs jūs tur savās rokās šodien, rīt un mūžīgi. Viņš ir tas, kurš visu savieno Kristū. Jūsu sāpes, jūsu mīlestība, Benjamīna dzīve – viss ir ietverts Viņa lielajā mīlestības plānā. Uzticieties Viņam. Viņš jūs nekad nepametīs. Viņš jūs mīl ar mūžīgu mīlestību. Āmen.